"Mūzikas klausīšanās caurcaurēm ir ar kādu lielu uzdevumu, lielu vajadzību," saka Latvijas Radio kora galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs Sigvards Kļava, kuru vēl pavisam nesen - 29.novembrī - sirsnīgi sveicām 60. dzimšanas dienā. Nu ar viņu tiekamies raidījumā "Mana mūzika".

Inta Zēgnere: Aicinot tevi uz raidījumu, sapratu, ka tu un mūzika – tas ir absolūti neaptverams okeāns… Un vēl pirms atsūtīji mūzikas sarakstu, ko vēlies dzirdēt, zināju – tur noteikti būs Johans Sebastiāns Bahs.

Sigvards Kļava: Ja reiz kaut kas mani iespaido, sniedz atbildes vai – gluži otrādi – uzdod  jautājumus, tad tā ir Baha mūzika.

Piederu tiem, kuri uzskata – Bahs nav no tās pašas "pastas" veidots kā visi pārējie – viņam ir pārāk tiešs kontakts ar Lielo Patiesību. Baha mūzika mani vienmēr magnetizējusi: tā ir vienīgā mūzika, kuru varu klausīties, lasot Svētos Rakstus.

Bet viena lieta ir tad, ja sēdi dievnamā un klausies, piemēram, Mateja vai Jāņa pasiju, bet pavisam cita – ja tu piedalies procesā. Tā ir pavisam cita iedziļināšanās pakāpe.

Pilnīgi piekrītu, ka atskaņot Baha mūziku – tā ir milzīga privilēģija… Jo atskaņojot šo mūziku tas lielums, gandarījums un piepildījums ir daudz, daudz plašāks nekā tikai tad, ja esi koncertzālē. Turklāt diriģentam ir tā svētlaime, ka viņš bieži vien ir kaut kur pa vidu starp mūziku, izpildītāju, klausītāju un pašu svarīgāko – vertikāli. Tā akumulē ļoti lielas, brīžam ļoti gaišas un svarīgas sajūtas.

Domāju – kāda ir sajūta pēc Mateja pasijas atskaņojuma, piemēram?

Vairāk vai mazāk pēc koncertiem joprojām jūtos tāpat kā pirms daudziem gadiem: nevaru ne pagulēt, ne paēst. Tas pārdzīvojums jau turpina tevī dzīvot…

Citreiz ir tāds plāniņš: stāvēšu, diriģēšu, un pēc koncerta nu gan uztaisīšu vienu kārtīgu ballīti un riktīgi izpriecāšos. Nekad tas tā nenotiek... Jo tas iekšējais mezgls – tas jau netaisās vaļā.

Parasti pēc koncerta man gribas palikt dziļi vienam. Lai visi mani liek mierā – apmēram tā. Jo tu jūti ģēnija pieskārienu, jūti dievišķu pieskārienu. Mūzikai dota šī privilēģija – ka tā ir mirkļa māksla. Neatkārtojama.

Līdzās Baham esi izvēlējies Volfgangu Amadeju Mocartu un viņa Lielo mesu dominorā, ko atskaņo Monteverdi koris un „Angļu baroka solisti” Džona Eliota Gārdinera vadībā. 

Tobrīd biju pabeidzis augstskolu tepat Latvijā un aizbraucis uz Baha akadēmiju Štutgartē.

Man bija tā laime, ka meistarklases vadīja tieši Džons Eliots Gārdiners, kurš tikko bija ierakstījis Mocarta Mesu. Tā man bija tāda atklāsme… Notikums, kas pēcāk visu dzīvi licis vērtēt šī meistara interpretācijas. Svaigā un dzīvā muzicēšanas maniere, kas piemīt Gārdineram, tik ļoti atbruņo…

Un tās studijas, ko novēroju vācu skolā: visi spēlē to, kas uzrakstīts notīs, viņiem visu izstāsta, kā vajag, un mūziķiem acis piekaltas nošu rakstam. Un tad nāk Gārdiners, un pirmais, ko viņš liek mūziķiem – pacelt acis augšup, rezultātā atstājot ļoti lielu telpu tam, lai darītu kaut ko līdz galam nesarunātu. Tā ir lieta, kas mani ļoti iespaidojusi. Vēl šobaltdien – lai  kā gatavotos jebkurai programmai, atstāju lielu telpu tā brīža fantāzijai.

Plašāk - ierakstā... 

Sigvarda Kļavas mūzikas izvēle:

Johans Sebastiāns Bahs - koris Ruht wohl, ihr heiligen Gebeine no Svētā Jāņa pasijas
Volfgangs Amadejs Mocarts - Kyrie no Mesas dominorā
Arvo Perts - Fur Alina
Gija Kančeli - Qviteli ptolebi
Gija Kančeli - Herio Bichebo
Juris Ābols - opera Xeniae