Dailes teātra aktieris Mārtiņš Upenieks savulaik bija izvēles šūpolēs starp ģitārista un aktiera profesijām. Arī šobrīd aktierim ģitāra ir ļoti svarīga, tāpat kā mūzika, kas raidījumam "Mana mūzika" piedāvāta neformāli – nerindojot klasiskās mūzikas opusus, kas Mārtiņam allaž ir klātesoši, bet pieminot un izceļot galvenokārt neakadēmiskajā mūzikā atrasto, saklausīto un iepazīto. Kas nebūt neesot tas, kas tiek klausīts ikdienā. Un, protams, ne bez ģitāristu pasaules dižgariem.

Liene Jakovļeva: Par tavu mūzikas mīlestību, protams, zinu, un biju iedomājusies, ka tevis izvēlētajā mūzikas sarakstā varētu būt vairāk klasikas. Bet šoreiz no klasikas būs pavisam nedaudz. Bet – būs daudz labas mūzikas. Un to tu vienmēr esi arī savās intervijās teicis: kad tev kāds jautā, kāda mūzika tev patīk, tu vienmēr esi teicis – laba mūzika. Kāda loma mūzikai ir tavā dzīvē, Mārtiņ? Saprotu, ka bija brīdis, kad varēji tapt par mūziķi: neiet aktiera gaitas, bet novirzīties uz ģitārspēli pavisam profesionāli…

Jā,

biju iestājies divās mūzikas koledžās – Londonā un Braitonā, abās biju uzņemts: atlika tikai samaksāt piectūkstoš mārciņu par gadu un pārcelties uz turieni – tādā gadījumā droši vien būtu palicis tur. Bet es kaut kā tur izjutu ilgas pēc mājām... Tomēr skatuve ļoti aicināja. Domāju – jāpamēģina Kultūras akadēmija. Ja mani uzņems, palikšu Latvijā, ja nē, tad braukšu projām. Un te nu es sēžu!

Bet tā tīri fiziski mūzika man vārda tiešā nozīmē ir aktīva meditācija. Protams, kopš strādāju teātrī, ģitāru spēlēju arvien retāk, arvien grūtāk tai atrast laiku, bet ģitāra ir kas tāds, pie kā vienmēr atgriežos un jūtos fiziski slikti, ja nespēlēju šo instrumentu. Kaut kā jūtos nomākts - šķiet, kaut kas nav kārtībā ar mani, pilnīgi fiziski es to izjūtu! Man tas ir ļoti svarīgi. Tas ir ārkārtīgi foršs hobijs – ļoti labs veids, kā atpūsties, relaksēties, tiešām – arī meditēt, un tā ir iespēja arī satikt jaunus cilvēkus. Ja kādreiz vajag kādam uzspēlēt vai ir kāds koncerts vai sadarbība, kāda man bija ar Miku Dukuru – un droši vien vēl būs -, tas ir kaut kas, kas noder visu mūžu!

Visiem vecākiem, kuri mūs klausās, jauniešiem, bērniem, būtībā vienalga, kāda vecuma cilvēkiem, teikšu tā:  ja jūs interesē apgūt mūziku, dariet to, tas jums vienmēr noderēs un sagādās daudz prieka!

Bet dariet to ar ģitāru vai ar jebkuru instrumentu? Tu citus neesi mēģinājis?

Ne velti ģitāra ir viens no populārākajiem instrumentiem tādā ziņā, ka tā ir ļoti pieejama. Tā cenu kategorija, ar ko var sākt, ir ļoti maza.

Tas ir arī salīdzinoši kluss instruments. Ja bērns saka, ka vēlas spēlēt bungas, vijoli vai kādu pūšaminstrumentu, vecākiem mājās varētu būt pagrūti, bet ar ģitāru var nolīst stūrī un to apgūt. 

Tavā mūzikas sarakstā ir daudz ģitārmūzikas. 

Jā, kad sāku konceptuāli domāt par to, ar kādu mūziku varētu nākt uz šo raidījumu… Skaidrs, ka varēju izvēlēties desmit klasiķus, bet domāju, ka tas būtu triviāli, tāpēc izvēlējos autorus, kurus man pašam gribas pieminēt. Un, kas ir interesanti, tā pat nav mūzika, kuru es ikdienā patērēju...

Plašāk - ierakstā!

Mārtiņa Upenieka mūzikas izvēle:

Foo Fighters / My Hero / albums The Color And The Shape

Abbey Lincoln / Love Has Gone Away

Octave Noire / Un nouveau monde 

Tash Sultana / Jungle 

Bahs / Ārija no "Goldberga variācijām" / Glens Gūlds

Low Roar / I`ll Keep Coming 

Estas Tonne / The Song of Golden Dragon

Rodiguez / Cause

Snarky Puppy / What About Me? 

Jeff Beck / Brush With The Blues