Šonedēļ raidījuma "Mana mūzika" viešņa - labdarības fonda "Nāc līdzās" radītāja un vadītāja, "Nāc līdzās" kora dalībniece, deju ansambļu vadītāja, virsvadītāja, horeogrāfe un diplomēta psiholoģe Sarma Freiberga.

Ar viņu runājam par spēka avotiem un Argentīnas tango ("Tie dienvidu ritmi man ir patikuši vienmēr!") un, protams, mūziku, kuras sakarā Sarma saka tā: "Vienā dienā domāju - galu galā, es taču esmu dziedājusi korī - kāpēc nevarētu atkal atsākt? Un tas arī notika...

Ilga Auguste: "Klasikas" studijā esam tikušās ne reizi vien, un galvenokārt - lai runātu par fonda "Nāc līdzās" brīnišķīgo Ziemassvētku koncertu tradīciju. Bet šī būs pirmā reize, kad lūgšu jūs pastāstīt par mūziku, ko jūs saucat par savu. Par mūziku, kas atstājusi jūsu dzīvē paliekošas pēdas, ar kuru varbūt saistās neizdzēšamas atmiņas un kura kādā brīdī varbūt jums ir parādījusi kādu jaunu virzienu, pavērusi kādas jaunas iespējas un palīdzējusi arī piepildīt sapņus. Bet sāksim ar sākumu. Ar pirmajām muzikālajām atmiņām un apzināšanos, ka ar mūziku jums ir pa ceļam.

Sarma Freiberga: Ir interesanti, kā tās atmiņas saglabājas - ir dažas, ko tu gribētu atcerēties, tu pat neatceries, bet manas pirmās atmiņas, arī muzikālo atmiņu fragmenti, kas saglabājušies, ir no diezgan agras bērnības. Atceros, ka vectētiņš klausījās radio - tas vēl bija laiks, kad ne katrā lauku mājā tāds bija. Un tad, kad spēlēja valsi, es dejoju - tiešām nesaprotu, kā es, tāds piecgadīgs meitēns, varēju griezties, bet atceros - tie soļi bija kā valsī! Pēc tam manas atmiņas ir no skolas - bija visādi ansambļi, man deva dziedāt arī solo. 

Visas skolas priekšā dziedāju "Balto cepurīti", ko līdz šai dienai dziedu Ziemassvētkos pie eglītes.

Skolas gados dziedāšana visu laiku - gan korī, gan ansambļos, gan solo. Bija arī laiks, kad mani tā kā gribēja virzīt uz mūzikas skolu, bet laikam mana mamma nevarēja to atļauties, par ko izaugot man bija ļoti žēl. Tāpēc droši vien savu bērnu sūtīju uz mūzikas skolu - kā jau visi vecāki, kas savus nerealizētos sapņus mēģina caur bērniem realizēt.

Beidzu vidusskolu un domāju - ak, Dievs, ko lai es daru... Man padevās angļu valoda, bet domāju - negribu strādāt par skolotāju.

Mana draudzene deju kolektīvā teica - ejam mācīties uz Kultūras darbinieku tehnikumu! Domāju - jā, es taču arī dejoju. Tā nu aizgāju uz tehnikumu, kur bija deja un obligātās klavieres.

Kāpēc jūs kā pirmo savā mūzikas sarakstā esat izvēlējusies Gunāra Freidenfelda dziesmu "Ūdensnesējs"?

Tās ir atmiņas no pavisam agras bērnības. Dzīvoju pie savas omītes un opīša lauku mājās, un vakaros, kad pavērām logu ar balto aizkariņu, vienmēr varēja redzēt Mēnesi.

Opis man teica - redzi, tur viņam acis, tur - deguns. Iztēlojos, ka Mēness ir kaut kas dzīvs un ka viņš vienmēr iet garām mūsu lodziņam un skatās uz mums.

Kad dzirdu šo dziesmu par ūdensnesēju - jo tā jau arī ir vesela metafora -, man tik ļoti tā asociējās ar bērnību... Ar sapņiem, kurus sapņojam, un kuri dažiem piepildās, bet dažiem nē.

Vai jums ir šādas tēva, vectēva vai varbūt dzimtas mājas? Vieta, kur jums gribas atgriezties vai kuru negribas pazaudēt, vieta, kur jūs varbūt visspēcīgāk jūtat savas saknes?

Jā, pašreiz tā ir vieta, jo mājas vairs nav. Padomju laikā, kad notika dažādas kolektivizācijas un māju savākšanas meliorācijai, arī manas vectēva mājas vienā brīdī vairs nebija vectēva mājas. Bet tad, kad atguvām neatkarību un varēja atgūt īpašumus, arī es uzreiz zināju, ka man jāatgūst šī vieta. Tā ir Talsu novadā, jo esmu dzimusi Talsos, un tagad es

visus šos gadus - divdesmit piecus vismaz - braucu kopt dārzu, kurā saglabājušās vectēva stādītās ābeles, no jauna esmu ievilkusi arī elektrību, kas tur bija "nogriezta", un šogad rakšu aku.

Man likās ļoti, ļoti svarīgi, lai arī mana meita sajustu to vietu. Tāpēc viņa no bērnības tika ņemta līdzi, kad braucām uz dārza kopšanas talkām. Pusaudža gados, protams, viņa teica, ka negrib tur braukt, jo ir mazliet garlaicīgi, uz ko es savukārt teicu, ka mums visiem kopā tomēr ir jābrauc, un

tagad meita to vietu uzskata par savām mājām - brauc, stāda visu ko un runā par to, ka mums taču ātrāk tā māja jāuzceļ...

Jūsu vecmāmiņa un tētis ir kurzemnieki, mamma ir nākusi no Latgales. Kā jūsos sadzīvo un vai vispār sadzīvo šie tik ļoti atšķirīgie gēni?

Domāju, ka lieliski!

No Kurzemes nāk mana asā mēle - daudzi pamanījuši, ka neesmu nekāda lišķe un visu saku, kā ir. Tāds šerpums. No Latgales droši vien emocionalitāte, jo latgalieši ir ļoti emocionāli un muzikāli.

Tā ka man liekas, ka manī mīt tāds līdzsvars šo reģionu gēnu saplūšanā.


Vairāk un plašāk - ierakstā.