"Mūziku esmu klausījusies vienmēr – kopš vien sevi atceros. Mūzika ir mans kosmoss, kurā es dzīvoju, un neatceros nevienu laika sprīdi, kad tas būtu bijis savādāk," raidījumā "Mana mūzika" teic ārste Inese Apeine.

Muzikālajā sarunā – par bērnības pasauli un opermūziku Vecrīgas dzīvoklī, par klavierstundām pie Laumas Reinholdes, par spāņu kultūras klātbūtni un dzeju, vokālajām nodarbībām, kā arī baroka un džeza vilinājumu...

Inta Zēgnere: Ļoti bieži tevi redzu koncertos, īpaši klasiskās mūzikas koncertos, kas liecina, ka mūzika tev ir ļoti nepieciešama. Bet kopš kura laika?

Inese Apeine: Kopš vien sevi atceros... Mūziku esmu klausījusies vienmēr. Mūzika ir mans kosmoss, kurā es dzīvoju, un neatceros nevienu laika sprīdi, kad tas būtu bijis savādāk.

Bet varbūt tu atceries pirmsākumu – kad un kā tas sākās?

Tas bija laiks, kad pati varēju ieslēgt atskaņotāju, uzlikt plati, nostādīt plates adatiņu un klausīties mūziku. 

Un kādos apstākļos tas notika?

Tas bija pašā bērnībā. Mājās mums bija ļoti daudz dažādu plašu – bija pārstāvēti visi iespējamie žanri. Viss, ko vien varēja nopirkt veikalā. Bija ļoti daudz klasiskās mūzikas: ļoti labi atceros visu, kas tur bija. Tur bija gan romances, gan operas. Arī Guno "Fausts" – trīsgadīgam bērnam… Man taču bija jāuzliek "viskautkas"! (Smejas.) 

Tas notika vecāku klātbūtnē, vai arī tad, kad mājās biji viena? 

Kad vecāki bija mājās, skanēja klasiskā mūzika. Mans personīgais piedzīvojums bija tad, kad vecāku nebija mājās. Tas notika ļoti bieži, jo mamma strādāja vakaros – viņa bija skolotāja, pasniedza latviešu valodu neklātienes vidusskolā. Padomju laikā tas bija liels brīvības logs. 

Piecos trīsdesmit viņai bija pirmā stunda, un pusvienpadsmitos mamma bija mājās. Un tad nu šajā laikā, kas tika man atvēlēts, tas viss arī notika. Vēl biju ļoti, ļoti maziņa, kad jau viena pati dzīvoju mājās. Pirms tam notika apmācības, ko noteikti nedrīkstu darīt: piemēram, kur nedrīkstu likt pirkstus klāt. Dzīvojām komunālajā dzīvoklī, bet tas jau atkal ir pavisam cits stāsts. Taču es zināju, ko drīkstu darīt. Es drīkstēju skatīties televizoru, drīkstēju klausīties atskaņotāju, un vēl man bija bezgala daudz grāmatu. Šādā atmosfērā dzīvoju visus darbdienu vakarus.

Tas nozīmē, ka plates bija tavi draugi. Taču mani pārsteidz, ka klausījies Guno "Faustu". 

Mani arī tas pārsteidz! Jo mēģināju to klausīties tagad, un man tas šķita sarežģīti. Jo klasiskās mūzikas klausīšanās ir ļoti liels darbs. 

Mazs bērns labprāt uzliek plati un klausās Guno "Faustu", klausās Pučīni "Turandotu", klausās vēl dažādas operas. Un tas der! 

Jā, man tas derēja. Viss jau sākās ar uvertīru. Adatiņa tika nolikta uz plates, un uvertīru zināju no galvas. Bet tad man kļuva garlaicīgi – opera ir ļoti gara un ļoti sarežģīta. Meklējot kādu jautrāku fragmentu, adatiņa tika pārbīdīta uz priekšu. 

Un tā adatiņa vienā brīdī tika pabīdīta tur, kur sākas ārija "Nessun dorma" no "Turandotas". 

Skaistās melodijas ir ierakstījušās manī, un es tās izdzīvoju vēl līdz šim brīdim.

Kas tevi tobrīd piesaistīja mūzikā? 

Droši vien mūzikas lielums. Tā ir tāda burvība, ko nemaz nevar atšķetināt. Kā dzīvība, ko tu tver. Mūzika veido cilvēku – tā ir brīnišķīga vide, kurā jūt un domā, un bērnam tā ir viena no fantāzijas pasaulēm. Sajūtas un bildes, ko uzbur mūzika – tā ir universāla valoda. Bērnībā man bija šausmīgi garlaicīgi, jo man nebija ne brāļu, ne māsu, vairāk biju viena pati. Dzīvojām Vecrīgā, netālu no Latvijas Radio, ar skatu uz Doma baznīcu. Tā bija pasaule, kas viena otru papildināja.

Vairāk – ierakstā.

Ineses Apeines mūzikas izvēle:

Džakomo Pučīni – Kalafa ārija Nessun dorma no operas "Turandota" / Hosē Karerass, Strasbūras filharmoniskais orķestris, diriģents Alēns Lombārs

Uldis Stabulnieks, Egils Plaudis – "Svece" / Uldis Stabulnieks un viņa instrumentālais ansamblis

A. G. Abrils – dziesma no filmas Let them speak, 1968 / Rafaels

Lauma Reinholde – "Groteska deja" / Indulis Sūna un Ventis Zilberts

Frideriks Šopēns – Etīde soldiēzminorā op. 25 / Likā Debargs

Ēriks Ešenvalds – O Salutaris Hostia / Terēze Gretere, Gita Rebeka Dirveika, jauniešu koris "Kamēr...", diriģents Māris Sirmais

Antonio Vivaldi – "Ziema" no cikla "Gadalaiki" / Enriko Onofri un Il Giardino Armonico

Džeikobs Koljers – In The Real Early Morning

Nikolā Piovani – Beautiful that way no filmas La vita è bella / NOA