Sarunā ar LELB arhibīskapu Rinaldu Grantu apspriežam bērnības mūziku un piesaucam arī kapteiņa Granta bērnus, interesējamies par tango pasauli un jaungada apņemšanos, godinām komponistu, bet pēc būtības teologu Arvo Pertu, apbrīnojam Mahalijas Džeksones balsi un runājam par gospeļu dziedāšanas fizioloģiskajām īpatnībām, klausāmies gruzīnu lūgšanu, gaidām Emanuela atnākšanu un noslēdzam ar Kaspara Zemīša "Āmen". 

Kas ir pirmās asociācijas, kas nāk prātā, dzirdot vārdu 'mūzika'?

Kaut kas atbrīvojošs, kaut kas, kas ikdienai paceļ nost ierobežojumus, ar plašāku apvārsni.

 Jums pašam izdodas?

Jā. Es noteikti gribētu to piedzīvot biežāk. Ir brīži, kad to izdodas piedzīvot lūgšanā, ir brīži, kad to izdodas piedzīvot mūzikā, un ir tādi dzīves notikumi, kas piepeši to vāku paceļ nost.

Kā jūs teiktu, kāda ir jūsu mūzikas nepieciešamība?

Es negribu izklausīties pareizs, bet es gribu teikt “pieaugoša”. Es esmu prāta cilvēks, vārda cilvēks. Ja man jāizvēlas starp kādu lekciju un labu mūziku, tad noteikti daudzus gadus būtu izvēlējies par labu lekcijai - saprast, iedziļināties.

Tagad, gadiem ejot, es aizvien vairāk saprotu, ka reizēm ar vārdiem nevar kaut ko panākt, nevar kaut ko sasniegt, ka vārds ir ierobežots un ka mūzika bieži var vest cilvēku tālāk kādā pieredzē, tāpēc tendence man tagad ir tāda, ka, - es to vēl ļoti maz esmu darījis - ir vērts kādreiz apsēsties mājās un teikt: “Tagad es kādu laiciņu būšu šeit un klausīšos”.

Manā dzīvē mūzika vairāk ir bijusi fons. Man liekas, lielākoties mūziku esmu dzirdējis, braucot mašīnā. Bieži kādos pēdējos desmit gados man ir skanējis Latvijas Radio 3, bet tas ir bijis fons - nav bijis tā, ka tu apsēdies un tagad esi gatavs dziļi ieklausīties un ļaut tam ievibrēt tevī. Bet pēdējā laikā ir bijuši atsevišķi tādi brīži, un tās ir bijušas jaukas pieredzes.

Viena no izvēlēm šim raidījumam ir skaistais, arhaiskais Ziemassvētku dziedājums “Ak nāc, ak nāc, Emanuel” ļoti mūsdienīgā versijā. Kādēļ likās svarīgi šo dziesmu iekļaut?

Rinalds Grants: Esam Adventa laikā, un šī ir viena no pazīstamākajām, populārākajām, varbūt arī senākajām Adventa laika himnām jeb dziedājumiem.

Kā himna tā nav nemaz tik sena, bet saknes tai ir daudz, daudz senākas, gregoriskos psalmu dziedājumos, sākot no 8. gadsimta.

Kulmināciju tie sasniedza viduslaikos, kur klosteros vakarā, vesperes jeb vakara lūgšanas laikā, Adventa laikā, pēdējā nedēļā pirms Ziemassvētkiem, pirms evaņģēlija dziedājuma “Magnificat” jeb Marijas dziedājuma bija “o” antifoni, kas to ievadīja un arī noslēdza. Tie mainījās katru dienu, un katru dienu iezīmēja citu aspektu vai noti. Šie antifoni katru dienu piešķīra Kristum kādu titulu, kas nav cilvēku vēlme, bet balstās paša Dieva atklāsmē - Kristus kā ķēniņš, kā gudrība, kā Kungs, kā Jeses atvase, kā Rīta Zvaigzne, kā Dāvida nama atslēga, kas atslēdz mums durvis pie Dieva, un kā Emanuēls, kā Dievs ar mums.

Apbrīnojami ir, cik pārdomāti tajā laikā tas viss tika radīts, proti, ja skatāmies uz šiem Kristus apzīmējumiem, kas nedēļas laikā tiek izdziedāti tieši pirms Ziemassvētku vakara - latīņu valodā šo apzīmējumu pirmie burti veido akrostihu, ko var tulkot kā “rīt”.

Visi šie dziedājumi ir aicinājumi - Kristu, nāc; nāc, Tu, gudrība; nāc, Tu, Dāvida atslēga. Ja to visu apkopo, tur ir saklausāms apsolījums - rīt, Ziemassvētkos, Ziemassvētku vakarā, kad Kristus atsaucās un kļuva par Emanuēlu - Dievs ar mums. Es gan izvēlējos ne kora vai draudzes ierakstu, bet mūsdienīgāku - Latvian Voices izpildījumā, kas, man liekas, ir ļoti skaists un gaumīgi izpildīts. Tur ir arī neliela jaunrade - starp senajiem vārdiem dziesmas pirmajā daļā ieskanas doma, ka ir vējains vakars un es meklēju kaut kur pēc miera un gaismas. Dziesmas noslēgumā ir apliecinājums, ka gaisma nāk no austrumiem, un arī miers no turienes nāk. Tā ir skaista, radoša jaunrade.