Raidījumā "Mana mūzika" tiekamies ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu Andri Pogu, kuru uz sarunu aicinājis Dāvis Eņģelis.

Vaicāts, vai mūzika, kuru izvēlējies šim raidījumam, ir dažas no virsotnēm un labākais no labākā, vai arī varam par to runāt mazliet piezemētāk – kā par vienkārši par interesantiem ierakstiem, Andris Poga piekrīt otrajam variantam: "Drīzāk tā. Pirmkārt, beidzamo desmit gadu laikā konstanti nedēļu no nedēļas gatavojot repertuāru, kas turklāt pastāvīgi mainās, klausos ļoti daudz ierakstu. Daži paliek atmiņā, daži – nē. Tad atkal nāk nākamā nedēļa, un tā – nedēļu pēc nedēļas, tāpēc ir diezgan grūti izveidot sarakstu, kurā būtu pieci, seši vai septiņi labākie ieraksti, interpretācijas. Jo tā maiņa ir ļoti dinamiska. Tā ka par savu mūziku faktiski varētu saukt to, pie kuras konkrētajā brīdī strādāju, jo savādāk es nemaz to nevarētu darīt.

Esmu laimīgs, jo man bijusi iespēja izvairīties no mūzikas, ko nesauktu par savu... Strādāju ar mūziku, kurā es jūtu, ka man ir ko teikt un ir interesanti – un tas saraksts arī ir ļoti, ļoti garš.

Šajā raidījumā ir neliels izvilkums no visa, pamatojoties uz divām lietām: pirmā lieta – strādājot pie konkrētas mūzikas un klausoties ļoti daudz ierakstu, bijuši ieraksti, kas tiešām palikuši prātā. Un otra lieta – iestudējot un iepazīstot jaunu mūziku, ar ko līdz tam brīdim nav bijusi darīšana, ir skaņdarbi, kas palikuši prātā – brīnišķīgi meistardarbi, ko kaut kāda iemesla dēļ iepriekš nebiju zinājis, un tāpēc ir interesanti tos parādīt un ieteikt arī kādam citam.

Tā ka viena lieta – absolūti satriecošas interpretācijas, otra – fascinējoši skaņdarbi no mazāk zināmas atvilktnes."

Diriģents atzīst – reizēm nākas būt situācijas ķīlniekam, ja gadās nokļūt vietā, kur skan mūzika, kas nepatīk un šķiet traucējoša: "Ja tu nonāc, piemēram, kādā restorānā, kur fona mūzika ir absolūti neakceptējama vai arī skan tādos decibelos, kuros ir traucējoša sarunām vai vismaz atmosfērai. Tad tiešām jūties mazliet situācijas ķīlnieks. Bet īpaši šajos apstākļos, kad mēs visi arvien mazāk izejam sabiedrībā, savu muzikālo fonu varam regulēt. Šai sakarā man ir ļoti interesantas pārdomas. Cik nu pārvietojos ar auto no punkta A līdz punktam B, cenšos braukt pilnīgā klusumā un neklausīties neko. Zinu, ka ir cilvēki, kuriem fonā vajadzīgs radio vai kāds kompaktdisks, bet man šīs nepieciešamības nav.

Cik vien tas ir iespējams, laiku starp dažādām lietām, kur saskaros ar mūziku, skaņu un cilvēkiem, cenšos pavadīt klusumā."

Uz jautājumu, vai bijis arī tā, ka kāds no komponistiem, kura mūzika sākumā šķitusi pasveša, laika gaitā tomēr atklājies, diriģents atbild tā: "Jā, tā ir bijis, bet ir bijis arī pretēji – bijušas reizes, kad man šķiet – šī nu ir mūzika, kurai varu ķerties klāt un tā noteikti izdosies, jo ir sajūta, ka šo mūziku saprotu. Bet kad tiešām to dzīvē realizēju, saprotu, ka tas nemaz nav tik vienkārši, kā tas no malas izskatās. Laikam ir divi komponisti, ar kuru mūziku esmu vēlējies vairāk sadraudzēties, bet kura nav tik viegli devusies rokā – viens ir Sibēliuss, kuru ne tuvu nav tik dabiski un nepiespiesti interpretēt, kā šī mūzika izklausās, bet otrs pilnīgi noteikti ir Mālers. Domāju, ar viņu komplicētas attiecības ir daudziem diriģentiem, to esmu dzirdējis no daudziem ļoti pieredzējušiem kolēģiem. Viņa mūzika nespēj atstāt vienaldzīgu, tas vienārši nav iespējams. Bet reizēm šķiet, ka tās informācijas vienā mazā kvadrātcentimetrā ir pārāk daudz, lai spētu to visu pienācīgi "menedžēt"."

Un vēl diriģents neslēpj, ka mūzikas saraksts, kas izvēlēts šim raidījumam, nav veidots nekādā prioritāšu secībā, drīzāk dalījums ir intuitīvs.