"Esmu stingri pie zemes... Visu laiku gan gribas pacelties spārnos, bet nesanāk. Visiem jau nav lemts lidot... Sapņos gan lidoju bieži – kad gribas izbēgt vai kaut ko apskatīt: izplešu rokas un lidoju. Tā ir jauka sajūta," mazliet nostalģiski prāto Valmieras drāmas teātra aktrise Regīna Devīte. 

Nu jau vairākus gadus slavas augstumos Regīnu uznesis TV3 seriāls "UgunsGrēks", otrajā plānā aizvirzot viņas lieliskās lomas teātrī, kurā viņa ir arī izrāžu vadītāja. Jā gan: režisora Pētera Lūča laikos Regīnai bija daudz lomu, tostarp daiļas mīlētājas...

Bet tagad ir amizantā Zenta.

 

 

Bez kompleksiem!

"Jā, kopīgiem spēkiem iznākusi ļoti interesanta raksturloma. Zenta ir tāds cilvēks, kurš nedomā, bet dara: viņai nav itin nekādu kompleksu – vai es tā drīkstu, kā tas izskatīsies... Tas ir amizanti! Un mums jau visiem piemīt tāda īpašība, ka gribam pasmieties viens par otru, un tad nu gandrīz katru vakaru šī iespēja arī tiek dota..."

Lai gan ar mīlestību uz Zentiņas tēlu arī nemaz nav tik vienkārši: "Ikdienā tas ir diezgan pasmagi... Jo nav dienas, kad kāds negrib ar mani fotografēties, parunāties. Reizēm pasmaidu, reizēm izliekos, ka nedzirdu. Traki ar to mīlēšanu... Drīzāk jau mīl seriālu," saka sirsnīgā aktrise.

Burtnieku kapela un Bēthovens

Bet, ja par asociācijām ar mūziku, tad Regīna teic – viņu pašu varētu salīdzināt ar latviešu folkmūziku, turklāt mazliet skumīgu: "Man patīk tādas skumīgas dziesmas..."

Regīna Devīte nāk no Burtniekiem, un muzikālu atmiņu viņas bērnībā netrūkst. Vectēvs Burtniekos vadījis kori un spēlējis vijoli, savukārt tētis – akordeonu. Svētku reizēs un dažādos godos viņu ģimenes kapela iepriecinājusi tuvus un tālus ļaudis. Bērnībā Regīnai ļoti gribējies iemācīties klavierspēli. Tagad aktrise smej, ka muzikālā izglītība šai ziņā viņai apstājusies pie Bēthovena "Elīzai": "Tālāk par to diemžēl netiku, bet notis pazīstu!"

Regīna atzīst, ka savā ikdienā šad un tad izjūtot dziļākas muzikālās izglītības trūkumu. "Jo viens ir emocionālais aspekts, bet otrs – fakts, ka mūzika palīdz jebkurā profesijā. Lieliski, ja proti spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Tas ļoti noder. Bet mūzikas klausīšanās – tā man vairāk ir kā svētki." Toties ikdienā Regīna daudz lasa vērtīgu, labu un dziļu literatūru, izlasītos domu graudus rūpīgi liekot aiz auss.

Viena no pēdējā laika lielajām mīlestībām viņai ir grupa "Auļi". "Lai gan man ļoti netīk skaļa mūzika, "Auļi" man ļoti, ļoti patīk – šķiet, ka ar ritmu un skaļumu tiek izdauzītas ārā visas negācijas! Pēc viņu koncertiem jūtos gaišāka, tīrāka, vieglāka kļuvusi."

Ceļš uz sapni un ilgas kā Sprīdītim

Televizors Regīnas Devītes ģimenē parādījies vēlu, taču radio gan klausījusies it bieži. Vareni patikusi vakara pasaciņa. "To ļoti gaidīju... Kad šodien dzirdu Harija Misiņa "Labvakar, manu mazo draudziņ", vēl aizvien gluži vai tirpas skrien. Ļoti patika arī Antras Liedskalniņas balss."

Vaicāta par saviem skatuves ideāliem, Regīna Devīte vaļsirdīgi atzīstas: "Kamēr nestrādāju teātrī, ideālu man bija daudz. Kad pati sāku strādāt, viņi visi lēnām nokāpa no pjedestāla..."

Kā pati smej, līdz aktiera profesijai nonākusi tās pašas lidošanas ilgu dēļ. "Laukos dzīve likās briesmīgi garlaicīga: garas biešu vagas, tumšs, dubļi. Likās – ak, kungs, teātris ir tāda pasaka! Tur tāāā var lidot! Tagad... Protams, ir jauki, ka satiecies ar dažādiem cilvēkiem, dažādām lomām, lugu materiāliem, bet, ja tā padomā – aizkulises un viss, kas ir viņpus dekorācijām, ir vienāds: tumsa, putekļi, finiera sienas. Tagad man kā Sprīdītim gribas atpakaļ uz saviem laukiem. Būtu vairāk laika, sēdētu tajā vagā un ravētu, ravētu..."

Sapnis par aktiera profesiju Regīnu savulaik gan vilinājis, gan biedējis. Kladēs krājušās Džinas Lolobridžidas fotogrāfijas un citu zvaigžņu attēli...

"Laikam jau tai uzņemšanas komisijas dāmai, kura konservatorijā pieņēma dokumentus, izskatījos tieši tāda, kādu sevi redzēju spogulī. Viņa teica: "Ziniet ko, mums ir tik daudz dokumentu iesniegts, ka vairs nepieņemam..." Tobrīd palīdzēja man raksturīgā milzu neatlaidība – ja mani izmet pa durvīm, meklēju logu, pa kuru iekāpt..."

Pēc neveiksmīgā gājiena uz konservatoriju Regīna Devīte zvanījusi uz Liepājas teātri. Sarunājusi randiņu ar režisoru Andreju Miglu, taču apstākļu sakritības dēļ norunāto tikšanos nokavējusi. "Gadu pastrādāju Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā, bet sapratu: tas nav man... Iestājos Kultūras darbinieku tehnikumā. Pēcāk pie Andreja Miglas taču vairs nedrīkstēju iet... Tā nu sāku strādāt Valmieras teātrī – gribēju darīt vienalga, ko. Sāku strādāt par ģērbēju, taču jau ātri vien tiku uz skatuves. Tā sajūta, kāda pārņēma, pirmo reizi uz skatuves uzkāpjot, vairs nekad nav bijusi. Pētera Lūča jubilejā bija jādejo polonēze: kleitiņa bija diezgan noplukusi, bet tās gaismas, skaistums, likās – beidzot esmu nonākusi pasakā..."

Visu pa plauktiņiem

Regīna Devīte dzīvē šķiet ļoti ieturēta, lēnprātīga, rāma; virmojošās emocijas viņā itin kā nemana. Vai tāda ir aktrises būtība? "Visu mūžu esmu mācījusies savaldīties un normalizēt situāciju. Starp citu, to darīt uzliek arī mans amats: nekad neesmu bijusi štata aktrise, bet gan režisora palīdze, un naudu man maksā par to, lai es netaisu haosu un neplosos, bet gan visu salieku pa plauktiņiem...

Jaunībā biju stipri nesavaldīga. Esmu ļoti strādājusi pie tā, lai varētu savākties. Lai arī tad, ja iekšā ļoti skrāpējas, varētu sevi nolikt pie vietas.

Un vēl esmu pārliecinājusies, ka cilvēkiem nav vērts teikt sliktas un nejaukas lietas. Tiešām – nav vērts. Pat ja tā ir taisnība, ko saki, tas izraisa pretreakciju. Jāmēģina ar līkumu. Bet vispār... Man jau ir tik daudz gadu, un joprojām neesmu sapratusi, kas tā dzīve ir, kā tā jādzīvo, kāpēc apkārt ir tik daudz foršu cilvēku, bet notiek tik daudz sliktu lietu. Viens nu ir skaidrs: jo ilgāk dzīvo, jo vairāk ir jautājumu un mazāk atbilžu."

Vizītkarte

  • Valmieras teātra aktrise, izrāžu vadītāja un Zentas lomas atveidotāja seriālā "UgunsGrēks"
  • Dzimusi 1956. gada 18. janvārī Krievijā, Amūras apgabalā, izsūtīto latviešu ģimenē. Latvijā atgriezusies 1957. gadā
  • Ģimene: mamma Zenta, dēls Artūrs (24 gadi)
  • 2012. gadā klajā nākusi Ingas Jērumas grāmata par Regīnu Devīti "No Zentas līdz Zentai"