Raidījumā "Mana mūzika" uz tikšanos aicinām Dailes teātra aktrisi Ilzi Vazdiku. Runājam par "kolhozu", kurā māksliniece savulaik dzīvojusi, klausāmies kādu īpašu kora dziesmu un gremdējamies daudzās un dažādās muzikālās un arī nemuzikālās atmiņās...

Raitis Zapackis: Pie jūsu gatavotās gardās kafijas un manis ceptajiem cepumiem parunāsim par mūziku jūsu dzīvē. Cik ļoti aktiera profesija ir saistīta ar mūziku? Ir dziedošie aktieri un nedziedošie, vai tomēr tas ir nosacījums, ka aktierim ir jābūt ar muzikālām dotībām?

Ilze Vazdika: Aktiera profesija ar mūziku ir ļoti saistīta, īpaši mūsdienās. Manā laikā tā nebija, lai gan pārbaudē katram bija jānodzied – tad konstatēja, vai tev vispār ir balss, dzirde, ritma sajūta. Bet tagad tas ir gandrīz vai obligāts pasākums.

Kā bija ar jums? Vai muzikalitāte ir no dabas dota?

Ne bērnībā, ne jaunībā nedomāju, ka vispār varētu dziedāt, par solo nemaz nerunājot. Balss man tā kā būtu, bet ar muzikālo dzirdi ir tā – ja kāds sāk dziedāt otro balsi – pati esmu soprāns –, varu arī nojukt (smejas). Man vajag iemēģināt, un tad es noturos. Bet par brīnumu, teātrī esmu diezgan daudz dziedājusi, nudien pati par to brīnos.

Kad Anita Garanča reiz teica – Ilze, tu vari dziedāt operā, pilnīgi sastingu (smejas)...

Tā ka materiāls man ir, bet uz dziedāšanu ir kaut kāds klikšķis – kad tas jādara, ārkārtīgi nervozēju.

Bet izvēle par aktiermeistarību bija, pateicoties ģimenei?

Tikai! Ja bērns neko citu neredz un aug tikai teātrī... Kad esi paaudzies, skaties jau no kulisēm. Es skatījos no sufliera būdas – vecajā Dailītē skatuves grīdā bija brīnišķīga apaļā klasiskā sufliera būda, un tās kaktiņā, uz spilveniem pacelta, tupēju. Tā tas viss sākās. Tad jau sēdēju zālē un skatījos – tā tas viss mani ievilka, kas es cita varēju būt...

Bet kā bērnam teātrī "podus gāzt" negribējās?

Nu, nē...

"Podus" ar brāli gāzām sētā – staigājām pa visām ielām apkārt savam savam rajonam, pa miskastēm meklējām konfekšu papīrus jeb "faņķikus", jo bija taču spēle uz faņķikiem. Kam bija dārgāka konfekte, tas varēja "sist" ledenes... Tas bija vienreizēji!

Kur tad tu dabūsi tās labās bombongas... Līdu pa visām miskastēm. Tikai tagad apjēdzu, ka toreiz esmu dzīvojusi vissmalkākajā rajonā – Antonijas ielā 4, blakus tagadējai Krievijas vēstniecībai. Pretī ir Medicīnas muzejs – sēdēju, mācījos un skatījos uz Medicīnas muzeju. Tā ka to rajonu bērnībā esmu izšiverējusi līdz mielēm. Turpat taču bija arī Strēlnieku dārzs, kur lecām "skakalkas". Vienvārdsakot, visi nedarbi palika tur.

Bet bērnības mūzika – kas nāk prātā?

Tā ir vesela epopeja... Mūsu brīnišķīgais dzīvoklis diemžēl bija komunālais, jo pēc kara lielākoties latviešus, kuriem nebija, kur dzīvot, sadzina komunālajos dzīvokļos. Bija daudzi kaimiņi, un par laimi vieni no stabilākajiem kaimiņiem mums bija profesionālā pūtēju orķestra "Rīga" dibinātāja Gunāra Ordelovska ģimene. Biju godīgs padomju bērns - gan oktobrēns, gan pionieris, vecāki par pagātni neko nestāstīja, tāpēc arī lāgā nesapratu, kas iepriekš noticis.

Spilgtākais bērnības iespaids ir tāds: reiz kādās viesībās visi lustīgi un dzied tik skaistas latviešu dziesmas - vai dieniņ, cik skaisti, man šermuļi skrien! Es, būdams pusaugu bērns, domāju - kāpēc tās nekur nedzied? Tās bija leģionāru dziesmas...

Gunārs tik rāva uz klavierēm, un visi dziedāja kā traki, tas bija vienkārši brīnišķīgi... Tā ka tas man ir pirmais bērnības muzikālais iespaids.

Savu dzīvokli saucām par "kolhozu". Tā ir vesela epopeja, par ko būtu jāraksta grāmata. Sākumā bija kulturālas latviešu ģimenes, bet vēlāk sākās... Līdz tiesai, līdz nažiem, līdz kautiņiem. Tas turpinājās diezgan ilgi.

Lai gan istabas bija skaistas, tā nebija dzīve. Katru vakaru taču bija jāiet uz izrādi, un, ja pirms tam esi izcīnījies ar bandītiem, dzērājiem, zagļiem un huligāniem... (..)

Beigās dabūjām dzīvoklīti Brīvības ielā.

Mazā Ilze mācījās padomju skolā...

Biju pat Vienības padomes priekšsēdētāja!

1. vidusskolā man bija trīs sarkanas strīpas uz kreisās rokas, un visi pulciņi no skolas nāca man atskaitīties.

Stāvēju vingrošanas zālē ar paceltu roku un visi nāca pie manis.

Un tas viss bija nopietni...

Bet kā savādāk! Es jau neko citu nezināju... (..)

Korī dziedāju, ka švirkst.

Draudzenei Sandrai gan bija labāka balss, tāpēc viņu paņēma kvartetā – mani nē... Bet koris – tas bija šausmu brīdis, lai gan mums bija brīnišķīga diriģente, skolotāja Āboliņa, aktiera Valda Zemberga mamma. Kordziedāšanā un sportā ieņēmām pirmās vietas.

Vairāk un plašāk – ierakstā.

Raidījumā skan:

Fredijs Merkūrijs - "Barselona" / Fredijs Merkūrijs, Monserata Kavaljē
L Oliass, F. Quinn - "Kaut kad atkal tiksimies" -
Uldis Marhilēvičs, Ārija Elksne - "Lūgums" /  Mirdza Zīvere
Raimonds Pauls, Leons Briedis - "Atgriešanās" / Aija Kukule
Imre Kālmāns - Vijolītes ārija no operetes "Monmartras viijolīte" / Astra Krēsliņa, LNSO un Jānis Kaijaks
Džakomo Pučīni - Rūdolfa ārija no operas "Bohēna" / Jaņis Zābers, LNO orķestris, Edgars Tons
Leģionāru dziesma "Svētā, dārgā Latvija" / grupa "Vilki"
Uldis Stabulnieks, Māra Zālīte - "Tik un tā" / autors, Latvijas Radio bigbends un Ivars Vīgners