Viens no Latvijas Nacionālā teātra trupas jaunākajiem aktieriem ir Matīss Kučinskis, kurš sevi jau spilgti pieteicis izrādēs “Mēs, Sālsvārnas salas vasarnieki”, “Dumpīgā Rīga”, “Indulis un Ārija” un citās. Teātris par viņu raksta: “Jaunā aktiera trumpji – emocionalitāte, temperaments, skatuviskā pievilcība un prasme būt komandas spēlētājam – ir būtiski priekšnoteikumi dzīvei un darbam teātrī, kas Matīsa gadījumā tikai tagad sākas pa īstam. Varoņlomu potenciāls gaida savu lielu iespēju.”

Par vidusskolā iestudēto Liliomu, pāriešanu no sporta uz kultūru, nonākšanu Nacionālajā teātrī, sapņiem un, protams, mūziku – saruna ar Matīsu Kučinski raidījumā “Mana mūzika”.

Raidījumā skan:

Alt-J – Philadelphia, Jonathan Bree – You’re so cool, "Gaujarts" – "Mīlulīt", "Hospitāļu iela" – "Tasirtas", Juris Simanovičs – "Gaismas narkomāni", Tom Odell – The end, Ruth – Polaroïd/Roman/Photo, Chris Isaak – Wicked game, Jonathan Bree – In the sunshine, "Juuk" – "Dzejnieks".

Anete Ašmane-Vilsone: Vai studiju gados LKA esi noformulējis, kas tevi visvairāk interesē - vai tas būtu kāds teātra žanrs, stilistika, materiāli, lomas? Vai arījoprojām esi gatavs jebkam un tevi interesē viss, ko varētu piedāvāt teātris?

Matīss Kučinskis: Esmu tādā posmā, kur esmu jaunais un esmu atvērts visam. Man vēl ir atliku likām, ko mācīties, man ir iedoti instrumenti. Viena lieta, ko es gribētu pamēģināt, jo īsti nesanāca akadēmijas laikā, ir spēles teātris caur grotesku, ar brehtisku paņēmienu. Man ļoti patīk reālpsiholoģija. “Moceklis” un “Māceklis” bija ļoti labas izrādes.

Es esmu jauns, ir spēks un ekstāze, un man ļoti gribas darīt. Esmu atvērts jebkam.

Vai, strādājot pie lomām, palīdz arī mūzika?

Absolūti. Mūsu kursa vadītājs Elmārs Seņkovs, kad veidojām “Mācekli / Mocekli”, arī lika atrast mūziku, ko klausītos mūsu tēli. Tas ir viens no paņēmieniem, kā meklēt tēlu.

Vairākās no izrādēm Nacionālajā teātrī, kurās tu piedalies - gan “Dumpīgajā Rīgā”, gan “Indulī un Ārijā” - arī mūzikai ir liela nozīme, un izrādēm ir tapusi oriģinālmūzika.

Arī izrādē “Mēs, Sālsvārnas salas vasarnieki”. Mūziku rakstīja Edgars Mākens. Es ar ģitāru nebiju tik pārliecināts, bet Mākens prasīja, vai māku spēlēt, un es atbildēju, ka māku. Viņš man parādīja akordus, teicu, ka iemācīšos, bet nevarēju pārlikt pirkstus. Tas bija liels pārbaudījums (smejas). 

Es ļoti novērtēju mūziķus un mūziku kā tapšanu, izpratni. Akadēmiskais koris “Indulī un Ārijā” - fantastiski! Man ir radies absolūti jauns iespaids. Ļoti cienu mūziķus.

Cik esmu redzējusi tevi Nacionālā teātra izrādēs, vai nu tās ir tavas lomas, vai tava personība, kas ir ļoti enerģiska, atvērta, labdabīga - vismaz šajās izrādēs arī varoņi ir tādi. Tas ir veids, kā tu skaties uz pasauli un gribi būt uz skatuves, vai tā vienkārši sakritis, ka režisori tev tādus tēlus iedalījuši?

Es, protams, esmu mazliet spēks un ekstāze, bet tā laikam vienkārši ir sanācis. Par  dzīves aspektu es laikam tā neteiktu. Esmu vienpatis. Tas, kas šajā dzīves posmā atšķir mani no tēliem, kas ir uz skatuves, ir tas, ka viņi ir piepildīti un emocionāli virzās uz priekšu. Es šobrīd īsti tā nejūtos. Tur es izdzīvoju kaut ko ļoti skaistu, interesantu, tur varu iztrakoties, un tad ir mana realitāte, kur esmu šobrīd. Pēc akadēmijas esmu mazliet sevis meklējumos, bet ne pilnīgi brīvā izplatījumā. Kur vēl labāk meklēt sevi kā Latvijas Nacionālajā teātrī?