... ka tu gribi vēl kāpt un vēl esi dzīvs. Gleznotāja Inta Celmiņa un viņas mūzika

Līdz 29. maijam Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā apskatāma gleznotājas Intas Celmiņas gleznu retrospekcija savienojumā ar virkni jaunu gleznu, kas tapušas beidzamajos divos gados. Un tā ir mazliet citāda Inta Celmiņa.

"Man tas varbūt ir tas cilvēka nebeidzamais - ka tu vēl negribi beigt, ka tu negribi beigties, ka tu gribi vēl kāpt un ka vēl tu esi dzīvs," saka Inta Celmiņa, kuras gleznošanu vienmēr pavada mūzika.

Saruna ierakstīta Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, un tās laikā skatāmies uz Intas darbiem. Jau pēc raidījuma ierakstīšanas citā saulē devās Intas Celmiņas dzīvesbiedrs gleznotājs Edvards Grūbe. Viņu piesaucam dažā raidījuma rindkopā, un viņš kā Intas dzīves neatņemama būtība šajā stundā ir gan tālu, tomēr kopā ar mums.

Orests Silabriedis: Lasot jūsu ievada tekstu jaunajam katalogam, mani ļoti aizķēra doma, ka nevajag iztēloties, ka skaņa tiek pārradīta krāsā vai krāsa tiek pārradīta skaņā - ka tās joprojām paliek divas autonomas vienības, bet tās tomēr cieši mijiedarbojas. 

Inta Celmiņa: Jā, noteikti - tas tā ir! Un vēl es domāju, ka šīs autonomās vienības kopā drusku darbojas - tas ir tā:

ja, lietojot krāsu, es dzirdu skaņu, es varu ar šo skaņu ietekmēt savu krāsas nolikšanu pareizajā vietā. Jo nav jau viena skaņa - ir skaņu kopums, tāpat ir krāsu kopums, tātad skaņu kopums ietekmē manu kopumu, tomēr rodas kaut kas jauns. Es domāju, ka tas ir brīnišķīgs veids, kā lietišķi izmantot mūziku.

Un jūs teicāt arī par tiem ritmiem. Mēs jau tagad arī jaunākajās bildēs to spilgti redzam.

Nu, tas jau ir obligāti -

ritms rada kustību, tas rada pārvietošanos. Un man ir ļoti liela vēlme [uztvert] skaņas sākumu un virzību, kur tā aiziet - parādīt un izjust pārklāšanos vienai pār otru. To ir vesels bars, kas nāk no apakšas - tās ir strāvas, viļņi.

Un man arī tādā veidā gribas izteikt laiku, kustību vai telpiskumu. Tas viss ir vienā, ko patiesībā glezniecībā - tādā plakanā lietā - ir diezgan grūti izdarīt.

Plakanā - tas ir viens. Bet otra lieta, kas man nāk prātā - ka vienā brīdī taču jums ir jāapstājas un jāpasaka - viss, tā glezna ir gatava! Tas nozīmē, ka mūzika arī beidzas?

Nu nē, disku jau var uzlikt kaut septiņas reizes pēc kārtas, un tā tas dažreiz arī notiek - kaimiņiem varbūt par šausmām. (smejas) Tik ātri tas neiet. Jo, protams, ir kāda muzikāla vieta, kas gleznojot ir vajadzīga - ir vajadzīga tieši šī konkrētā vieta, tad arī es kāpjos atpakaļ un lieku vēlreiz un vēlreiz.

Nav tā, ka jebkura mūzika der. Der, bet ne jebkurā vietā, ne jebkurā gleznā, ne jebkurai tēmai. 

Piemēram, te ir bilde "Sapnis". 2021. gads. Jūs atceraties, kurā tieši vietā jūs to pabeidzāt?

Nepateikšu.

Jo tas viss kā tāds vilnis uziet debesīs kopā ar visu mūziku. Tad ir vakars, tumsa, nakts, un es no rīta ar šausmām eju skatīties. Mans vīrs sāk iet pa priekšu un saka - nē, nē, nē, nāc, nāc, ir labi!

Apmēram tā tas notiek. Jo es pati pie beigām neko neatceros... Jo braukt tajā vilnī ir ļoti skaisti, patīkami un pacilājoši, un patiesībā tas ir tas mirklis, kad arī man vislabāk patīk gleznošanas lietas.

Mūzikas klausīšanās sākumi. Jūs stāstījāt par toreizējo Viļa Lāča Latvijas Valsts bibliotēku. Tur viss sākās vai arī agrāk?

Agrāk bija pavisam bēdīgi. Mana krustmāte manai mātei teica - klausījos aiz durvīm, kad vēl biju bērns: "Tu tai Intiņai gan neļauj dziedāt, jo viņai nav balss."

Šausmīgi! 

Kopš tās reizes es muti vaļā neveru. 

Nekad, nekad? 

Gandrīz nekad. (smejas) Reiz vienā jautrā kompānijā mēģināju. Gadījās viens puisis, kurš teica: "Ā, vārna arī iedziedājās!" 

Diezgan skarbi.

Nē, tas ir jautri! (smejas) Bet mēs ar draudzeni jaunībā sapratām, ka [mūzika] - tas kaut kas ir, kaut gan taksisti izgrieza radio tieši tajā brīdī, kad skanēja klasiskā mūzika. Toreiz jau nebija tādas jaukas lietas kā Latvijas Radio 3. Toreiz klasika pa druskai skanēja jebkurā radioraidījumā. Bet tad mēs sākām iet uz koncertiem. Sēdējām, klausījāmies, un es skatījos, kā tā lustra pie griestiem te izplūst, te saplūst... Vienkārši šausmīgi miegojos! Bet mēs gājām un gājām.

Man liekas, ka draudzenei pielēca ātrāk, bet beigās sākām saprast, ka tas ir skaisti. Un draudzene man saka: "Paklausies, tas Haidns ir tik tīrs!" Es [pie sevis] domāju - kur viņa redz to tīrību?!

Bet tad sāku klausīties un, protams, pēc tam bija ļoti, ļoti jauki. Skaisti! Gāja jau visādi - naudas nebija, gājām operā uz otro cēlienu, jo tad varēja par brīvu stāvēt augšā, trešajā balkonā. Apmēram tā.

Un kā notika tā skaņuplašu klausīšanās? 

Bija tāda patumša, laba telpa veclaicīgā 19. gadsimta ēkā, pāri Barona ielai - tur, kur bija Nacionālās bibliotēkas [nošu krājums]. Tumšā, veclaicīgā telpā uz melna, nocūkāta parketa bija mazs galdiņš ar atskaņotāju. Kāds kungs tur pāris vārdus priekšā pateica, uzlika plati, un mēs visi rindiņā, septiņi vai desmit, sēdējām un klausījāmies. Šis pasākums bija par brīvu, un tas notika vienreiz vai divreiz nedēļā. 

Tas tika publiski izziņots, vai jūs bijāt "lasīti" ļaudis, kurus aicināja uz īpašajiem vakariem?

Nē, nevienu tur neaicināja, visi bijām savstarpēji nepazīstami. Bet kāpēc mēs to zinājām? Droši vien kaut kāda afiša bija. Vienkārši gājām un klausījāmies.

Un koncertu klausīšanās pirmsākumos jūs uzreiz mēģinājāt iegaumēt komponistu vārdus, gadsimtus un žanrus? Vai nosaukumus? Vai tā bija vienkārši mūzika, kas jāiepazīst?

Nē, tas nāca lēnām.

Kad sāku pirkt biļetes uz koncertiem, man bija jau apmēram skaidrs, ka jāpērk uz šo vārdu, uz šo un uz šo. Kas bija nepazīstams, tas tā arī aizbrauca kā nepazīstams. (smejas)

Un tad bija arī daži brīnumi. Atceros, kā atbrauca kāds Londonas karaliskais ansamblis vai orķestris, un spēlē Bēthovenu. Viņu zināju, tāpēc bija jāpērk biļete un jāiet. Sēžu, klausos un domāju - kur te ir Bēthovens? Nu nav! Un tas man bija liels brīnums. Izrādās, ka dažādos izpildījumos viņa var arī nebūt. Un tad es sapratu, ka laikam tā lieta ir vēl sarežģītāka. 

Un tad jūs nonācāt pie interpretācijas. Tomēr kuri bija pirmie komponistu vārdi, ar kuriem sākās ceļš šajā plašajā okeānā? 

Domāju, ka Mocarts, Haidns un Bēthovens. Arī Brāmss - tikai vēlāk. Ļoti, ļoti patīk Šūberts. Protams, arī visas skaistās Šopēna klavieru būšanas - mierīgie un skumjie gabali. Tad vēl, Edvardam pateicoties, baznīcas mūzika. Viņš ļoti to mīlēja. Tāpēc visi Stabat mater - Verdi, Pergolēzi, vēl daudzi. Mums ir tāds [mūzikas] stabiņš, ko lietojam - patiesībā daudz klāt nenāk, daudz neko nemainām aiz tā iemesla, ka nav jau laika kaut ko iet un meklēt. Bet nu -

tagad ir "Klasika". Uzgriežu to. Ja man nekas netraucē, ja es varu mierīgi jaukt savu krāsu un pagaidām domāt uz malu, tad "Klasika" man skan visu laiku. Bet tad, kad saprotu, ka - nē, nē, tagad gan man vajag tieši konkrētu lietu, tad eju pie disku aparāta.

Vairāk - ierakstā.