Inta Zēgnere un raidījums "Mākslinieka darbistabā" šoreiz aicina doties uz Vigmorzāli Londonā, lai satiktu trīs pasaules mēroga zvaigznes: pianisti Mariju Žuanu Pirešu, vijolnieku un diriģentu Ogistēnu Dimē un čellistu Antonio Menesesu.

Vigmorzāles aura ir maģiska: pārņem sajūta, ka šeit valda cits gadsimts. Intas Zēgneres tikšanās ar trim izcilībām notiek īsi pirms koncerta, uz kuru biļetes jau sen izpārdotas... Šeit viss ir atšķirīgs no tās Londonas dzīves, kas rit ārpusē. Valda rāms klusums...

Jau septiņu gadu vecumā leģendārā portugāļu pianiste Marija Žuana Pireša spēlējusi Mocarta klavierkoncertus, un arī šodien turpina muzicēt visprestižākajās koncertzālēs gan solo, gan dažādu kameransambļu sastāvos, gan, protams, kopā ar slaveniem orķestriem. Pati māksliniece atzīstas, ka viņai nepatīk uz skatuves atrasties vienai. Viņa ir komandas cilvēks, tāpēc bieži priekšroku dod muzicēšanai šajā trio kompānijā. Marijai ir arī laba un cēla sirds - ārpus skatuves atzinības viņa vienmēr domājusi par tiem, kuriem dzīvē nav paveicies: par imigrantu bērniem, par bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm - viņa tiem palīdz, kā vien var, lai šie jaunieši iegūtu pilnvērtīgu dzīvi.

Ogistēns Dimē vēl pavisam nesen bija sastopams Rīgā - ikvienam, kurš apmeklēja koncertu Lielajā ģildē, kur Dimē muzicēja kopā ar kamerorķestri Sinfonietta Rīga un savu studenti Elīnu Bukšu, koncerts nozīmēja īstu muzikālu zvaigžņu stundu: TĀDS Mocarts vēl nebija dzirdēts.

Visbeidzot, trešais trio dalībnieks ir brazīļu čellists Antonio Menesess - prestižā ARD konkursa laureāts, Pētera Čaikovska konkursa zelta medaļas ieguvējs un mākslinieks, kurš sadarbojas ar pasaulslaveniem orķestriem, izciliem diriģentiem, tomēr viņam lielu prieku sagādā muzicēšana šī trio sastāvā.

Starp citu, visi trīs mūziķi Rīgā reiz jau viesojušies - tas noticis 1995. gadā, un Marija Žuana Pireša to labi atceras: "Jā, jā, tas bija kopā ar Klaudio Abado... Kopš tā laika ļoti vēlos pie jums atgriezties vēlreiz. Domāju, ka tas patiesi arī notiks. Vēl nav konkrēta datuma."

Jautāta, kālab savu sociālo projektu Marija šobrīd izlēmusi īstenot Beļģijā, nevis dzimtajā Portugālē, vina neslēpj: "Diemžēl Portugālē cilvēki nebija ieinteresēti šiem bērniem palīdzēt. Beļģijā atsaucība ir daudz lielāka - esam nodibinājuši korus, kuros dzied šie bērni, arī muzicējam kopā. Patiesībā īstenoju to pašu, ko Portugālē. Nu, nevar gribēt visu... Galvenais - esmu laimīga, ka varu projektu turpināt."

Arī Ogistēns Dimē Rīgu atceras ar siltām jūtām: "Man bija prieks sadarboties ar Elīnu - viņa ir ļoti laba mūziķe, un varam cerēt, ka viņas nākotne būs spoža. Taču jūsu valstī ir ļoti daudz fantastisku diriģentu, lielisku mūzikas skolu, un jums ir ļoti dziļa mūzikas izpratne un attieksme pret to... Tieši tāpēc būt kopā ar jums - tas vienmēr ir liels prieks."

Trīs zvaigžņoto mūziķu ideja ir vienkārša: muzicēt kopā tik izcili, cik vien iespējams. "Kā trio kopā spēlējam neilgu laiku, bet daudzus gadus abi esam muzicējuši kopā ar Mariju - tā ir kā debesu dāvana: iespēja muzicēt kopā ar tik izcilu mākslinieci," stāsta Menesess. Tāpat Marija iklgus gadus spēlējusi duetā ar Ogistēnu Dimē.

Viņus visus vieno ļoti draudzīgas attiecības. Paši gan smej, ka ne vienmēr draudzība nozīmējot teicamu saskanu arī mākslā, taču šoreiz tā nudien esot: "Nolēmām tā pavisam lēnām pamēģināt, un - izdevās," stāsta Ogistēns Dimē.

Dimē ir noraizējies, ka šodien konkrētus mūziķus ir diezgan sarežģīti atpazīt. "Ne tāpēc, ka mākslinieku ir daudz. Gluži vienkārši mēs vairs nespējam atpazīt konkrētu sniegumu - tā, kā nemaldīgi atpazīstam, piemēram, Pavaroti vai Domingo. Tas tālab, ka parādījusies unifikācijas tendence, un tas diemžēl attiecas arī uz orķestriem. Neesmu vienīgais, kurš ir šādā ieskatā: arī Serdžiu Čelibidake savulaik sacīja, ka nākotnes orķestriem būs laba Coca-Cola skaņa..."

Savs viedoklis šai sakarībā ir arī Marijai: "Jaunos māksliniekus šodien veido komercpasaule - konkursi, mārketings. Ja tā nebūtu, viņi atļautos būt vairāk paši, rēķioties vienīgi ar mūziku. Atļautos būt kā bērni, kurus iepriecina jau pats spēlēšanās un spēles fakts. Tā ir pirmā vēlme - runāt ar mūziku un caur mūziku. To nedrīkst pazaudēt. Starp citu, esmu pret ideju, kas šodien tik populāra - ka savu individualitāti nepieciešams izpaust caur mūziku. Nē, tieši mūzikai jābūt tai, kas izpaužas caur tevi..."

Vēl sarunā mūziķi diskutē par to, kas īsti veido lielu mākslinieku un viņa redzējumu, kas atšķir vienu lielisku mūziķi no cita, kas veido individualitāti. Tāpat tiek meklētas arī atbildes jautājumam, kas tad īsti ir publika un demokrātija...