Šoreiz dodamies uz Bolderāju, kur savu darbistabu jeb, pareizāk sakot, darba stūrīti daudzdzīvokļu namā iekārtojis vijolnieks un gids Grigorijs Salnits.

Vēl pirms astoņiem gadiem viņš mācīja bērnus kādā Maskavas mūzikas skolā, uzskatīja Krieviju par savu dzimteni un vienīgo iespējamo mītnes zemi, nerunāja ne vārda latviski un aptuveni zināja par latviešiem savas dzimtas vēsturē. Tāpat kā tēvam Aleksandram, arī Grigorija pasē tautības alītē bija ierakstīts vārds "latvietis".

Pirms septiņiem gadiem jaunekļa atgriešanās vecvecvecāku dzimtenē vairāk līdzinājās avantūrai, ko Grigorijs, šobrīd strādājot par vijolspēles skolotāju Bolderājas mūzikas un mākslas skolā, apvienojot šo darbu ar savu sirdslietu - profesionāla gida arodu, šķiet, nenožēlo. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Latvijā viņš atradis savu dzīvesbiedri Līgu un nupat ģimenē ienācis jau trešais dēliņš Justs... Lieki piebilst, ka latviski viņš runā raiti un bez aizķeršanās. Vien ar tikko jaušamu akcentu.

Bet saruna sākas par grāmatām. Grigorijam ir plaša bibliotēka, un lielākā daļa grāmatu atceļojušas no Maskavas.

"Grāmatas mums ir tāda kā slimība... Ja daudzi iet uz kazino, ieguldot pēdējo naudu, tad mēs gājām un ejam uz grāmatnīcām," smejas Grigorijs.

Viņš stāsta, ka no Maskavas uz Latviju atvedis vismaz 70 kastes, pilnas ar dažādām grāmatām, kuras mantojis gan no tēva, gan mātes, kuras aizraušanās ir literatūra un vēsture. Grigorijam tuvākās ir ar vēsturi un zinātni saistītās.

Viņš daudz pētījis savas dzimtas saknes. "Savas saknes meklēju visur. Esmu izrēķinājis, ka esmu jau ceturtā paaudze, kura ir projām no Latvijas. Mans vecvectēvs vēl cara laikos aizbrauca uz Krieviju, apprecējās ar igaunieti, abiem piedzimušas meitas, no kurām viena ir mana vecāmamma. Meitas audzinātas latviešu un igauņu tradīcijās, bet mājās visi runājuši vāciski. Vecmammai 1940. gadā piedzima mans tēvs. Esmu atklājis, ka Salnīšu Latvijā nav tik daudz kā Kanādā, uz kurieni daudzi emigrējuši kara laikā."

Kā un kāpēc Grigorijs izlēmis pārcelties uz savu senču dzimteni? "Līdz pat 2008. gadam par Latviju nezināju pilnīgi neko. Tēvs Latviju bija apmeklējis tikai vienu reizi - 1989. gadā, kad tolaik vēl bija aktuāla metro būvniecība. Taču vecmammai labāk patika Lietuva. Tikai tagad saprotu, ka mana audzināšana bija latviska, pārpilna ar mīlestību uz dabu, līdzcilvēkiem. Tieši Latvijā es atradu pats sevi, un tagad varu teikt, ka gan manas mājas, gan dvēsele ir šeit."

Bet kā sācies Grigorija ceļš uz mūziku un vijoli? "Kā jau daudzi bērni, arī es savulaik tiku aizvests uz mūzikas skolu - mamma bija pārliecināta, ka viņas bērniem jāmācās mūzika." Taču pirmā saskarsme ar mūziku Grigorijam bijusi visai amizanta. Proti, reiz mamma aizvedusi Grigoriju uz koncertu baznīcā.

Brīdī, kad lielais akadēmiskais koris grasījies atskaņot Rahmaņinova liturģisko mūziku un dziedātāji vēruši vaļā nošu mapes, pirmā skaņa atskanējusi tieši no Grigorija mutes, jo viņš no visa spēka iesaucies: "Mammu, bet mēs taču nepaspēsim uz vakara raidījumu "Labu nakti, mazuļi!" Un ņēmis kājas pār pleciem...

"Tas tikai liecina, ka bērnībā mūzika mani diez ko vis neinteresēja," nopūšas Grigorijs. Traki gājis arī ar flautas spēli, ko viņš sācis mācīties četru gadu vecumā, plecu pie pleca ar brāli. "Skolotājs mani ienīda: biju spītīgs un kluss. Turklāt mūsu kaķis notis mājās itin bieži sabojāja, un vienā brīdī skolotājs, kurš patiesi bija labs mūziķis, tās dzeltenpleķainās nošu lapas vairs nevarēja paciest..."

Taču viss mainījies brīdī, kad Grigorija ģimenē sākusi dzīvot īrniece - jauka mūzikas studente, kurai prakses laikā bijis jāapmāca kāds ķipars. Nu, protams, ka tas bijis Grigorijs.

"Kad prakses eksāmenā man jautāja, ko man vislabāk patīk spēlēt, atbildēju, ka gammas. Tagad domāju - kā kaut ko tik stulbu varēju pateikt. Bet tīri labi patika!"

Ar to arī maisam gals bijis vaļā, un Grigorijs nokļuvis pie jaukas vijolskolotājas, kura jaunajā puisī saredzējusi ne tikai talantu, bet iemācījusi pa īstam mīlēt mūziku un izveidojusi no viņa mērķtiecīgu, čaklu un uzņēmīgu personību. "Nataļja Artjoma bija un vēl aizvien ir izcila skolotāja! Man bija septiņi gadi, un tieši viņa no manis iztaisīja cilvēku... Raksturs, uzskati, cīņasspars - tas viss, pateicoties viņai. Joprojām jūtu viņas doto enerģētisko impulsu - ej, dari, cīnies, nebaidies. Kaut kopš tā laika pagājuši jau piecpadsmit gadi..."

Grigorijs neslēpj: bērnībā bijis diezgan slinks. "Nebiju cītīgs, galīgi nē. Mūzika tolaik man patika, taču vienmēr zināju, ka tas ir tikai viens no izpausmes veidiem. Labi atceros, kā dabūju savu augstāko atzīmi. Gāju uz eksāmenu, kurā bija jāspēlē Baha koncerts, un pie sevis domāju: labi, kas būs, būs, spēlēšu šo darbu pēdējo reizi, bet nospēlēšu tik labi, cik vien iespējams. Un dabūju pieci! Redzēju sevi it kā no malas. Un muzicēju patiešām ar baudu! "

Pēc tam Grigorijs mācījies Maskavas apgabala koledžā Puškinā. "Skola tagad slēgta, bet tolaik tur strādāja izcili skolotāji, kuri dažādu iemeslu dēļ bija izstumti no Maskavas prestižajām skolām. Tur satiku Ļubovu Tokarevu, kas pati bija guvusi izcilu skolu. Tikai tagad saprotu - kā man, sliņķim, paveicās pieskarties šai tradīcijai! Krievu vijolspēles skola ir fantastiska! Esmu apguvis daudz ko tādu, ko citi pat nenojauš."

Kuras tad īsti ir spilgtākās iezīmes, kas raksturo krievu vijolspēles skolu? "Stāja, kā turēt vijoli, attieksme. Skaņas veidošanas principi. Krievu skola ir ļoti stingra, īsts režīms un kārtīga dresūra, disciplīna. Atceros, ka studiju laikos mēs, krievu studenti, vienmēr salīdzinājām, kā mācāmies mēs un studenti Rietumos, kur apmācība notiek daudz brīvāk, nepiespiestāk."

Par vijolskolotāju Grigorijs strādā kopš 19 gadu vecuma. Paralēli viņš apguvis viesmīļa amatu un kļuvis arī profesionāls gids. "Esmu paspējis vienlaikus ļoti daudz un maz." Šobrīd puisis runā piecās valodās un apgūst sesto, viņš ļoti daudz ceļojis.

"Ceļojumi devuši prātam neaptveramu informācijas gūzmu, kas palīdz interpretēt mūziku. Tāpēc visiem bērniem, kuri mūziku nolēmuši apgūt profesionāli, silti iesaku atvēlēt laiku nopietniem ceļojumiem."

Ceļojumu rezultātā Grigorijs iemīlējis arhitektūru, un no 18 gadu vecuma strādā par gidu. "Šajā jomā strādāju daudz un ar lielu prieku. Man tas ļoti patīk, jo šajā nodarbē apvienojas psiholoģija, vēstures zināšanas, aktiermāksla un saskarsme ar cilvēkiem."

Paralēli visam Grigorijs dzied arī garīgās mūzikas ansamblī Laudetur un veido monogrāfiskas mūzikas un dzejas koncertprogrammas, kurās uzstājas gan kā vijolnieks, gan dziedātājs.

"Pārceļoties uz Latviju, nejauši trāpījos korī "Austrums". Iespējams, ja tas būtu cits koris, mīlestība pret dziedāšanu nebūtu izvērtusies tik liela. Bet cilvēki, kas tur bija, atmosfēra, sajūtas, kas tur valdīja, bija vispiemērotākās tieši man. Mums bija tik draudzīgs kolektīvs! Tikai vēlāk sapratu, ka latvieši mēdz būt arī citādi - noslēgtāki, atturīgāki. Taču "Austrumā" bija tieši pretēji - visi bijām ļoti, ļoti  draudzīgi. Katrs ar saviem putniem - sākot ar diriģentu. Arī es tur labi iekļāvos."

Nu jau ar smaidu Grigorijs atceras, ka sākumā nav sapratis ne vārda, par ko tiek dziedāts dziesmās. "Dziesmu svētkos bija divas grāmatiņas, pilnas ar kordziesmām, kurās nesapratu ne vārda. Bet biju atvērts kultūrai. Biju tikko atbraucis no pusgadu ilga ceļojuma pa Eiropu, kur lielu laiku biju uzturējies klosterī, kur skanēja mūzika. Līdz galam nesapratu grūtības, kas mani šeit gaida.

Mūžīgi atcerēšos "Lauztās priedes" - braucām liftā uz koncertu, un kolēģes man tulkoja, par ko tā vēsta: ka tas ir Rainis, ka šeit vēstīts par revolūciju, priedēm.

Bet galvenais impulss jau dzirdams arī mūzikā - sāpes, saprindzinājums, virpulis."

Vaicāts, vai viegli bijis iedzīvoties Latvijā, Grigorijs gardi un ilgi smejas: "Parādiet man cilvēku, kuram tas bijis viegli! Man vienkārši palaimējās ar cilvēkiem un draugiem. Latvija nav tā vieglākā valsts, kurā iejusties: cilvēki te ir noslēgti, kautrīgi. Te daudz ko vajag apgūt bez artefaktiem, pretēji Francijai vai Itālijai. Latvija ir vairāk garīga zeme, kurā vajag iedziļināties. Daudzi cittautieši cieš no tā, ka ir centušies iejusties, bet... īsti nesanāk.

Negribu teikt, ka "ļaunie latvieši" nelaiž pār savu slieksni, galīgi ne, tomēr tās durvis ir visai šauras. Manā gadījumā vienmēr bijis kāds, kurš palīdz pa tām ienākt - Ārijs Šķepasts un citi.

Pateicoties viņiem, sapratu, ka latvieši var būt arī ļoti, ļoti viesmīlīgi. Taču tik un tā - joprojām nav viegli!"

Vēl Grigorijs stāsta par atšķirīgo attieksmi pret dabu: "Latvietim daba ir templis, kurā vajag runāt un uzvesties klusi. Krievi turpretī dabu mīl ar domu, kā to izmantot. Tēlaini runājot - latviešiem daba ir kā skaista sieviete, kuru apbrīnot, bet krieviem - sieva..."

Grigorijs Salnits Bolderājā jūtas labi. Ļoti labi. Tā ir zaļa, un tuvumā ir jūra. "Arī šeit man palaimējās, ka caur Bolderājas mūzikas skolu iepazinu vietējo inteliģenci: šeit ir dvēseliski skaisti cilvēki, ar kuriem gribas kontaktēties. Kaut vai Bolderājas cietokšņa glābēji. Protams, gribētos lielāku plašumu, dziļākus laukus, taču... tur nebūtu šo jauko cilvēku, fantastiskā un radošā skolas kolektīva. Šeit mani nepamet brīvības sajūta. Brīvība šī vārda plašākajā nozīmē - šeit ir visas iespējas attīstīties. Pat ja kaut kas neapmierina, dzīvi var sakārtot tā, lai tas netraucē. Un vēl: kā jebkuru Maskavā dzimušu puisi, mani nebeidz pārsteigt divas lietas - kalni un jūra."