Jau piecus gadus Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiālē Glezniecības restaurācijas programmas ietvaros studentiem gan no Latgales, gan no citiem novadiem ir iespējams apgūt ikonu un stājglezniecības restaurāciju.

Te tiek sagatavot mākslinieki – restauratori, kuri, pielietojot mūsdienīgas glezniecības restaurācijas metodes, pēc studiju beigšanas veic dažāda veida un sarežģītības pakāpes konservācijas un restaurācijas darbus.

Šādas specifiskās glezniecības restaurācijas uz koka pamatnes studijas šobrīd iespējamas vien Rēzeknē, kur Mākslas akadēmijas Latgales filiāle, kopā ar blakus zem viena jumta esošajām Rēzeknes mākslas un dizaina vidusskolu un Rēzeknes mākslas skolu bērniem un jauniešiem, pilsētas centrā blakus Svētās Trīsvienības evaņģēliski luteriskajai baznīcai nu jau gandrīz 60 gadus veido sava veida mākslas templi.

Ja Mākslas un dizaina vidusskolas pusē rit trokšņaina studentu dzīve, un uz stundu tāpat kā parastā skolā aicina zvans, tad Mākslas akadēmijas filiāles gaiteņos un kabinetos, kur kā paši studenti jokojot smaržo pēc franču smaržām jeb tempertīna, lakas un eļļāma, - valda klusums.

Un tieši šādā klusumā pie saviem darbiem pacietīgi un nopietni koncentrējoties, strādā arī topošie restauratori.

Pašlaik Rēzeknē restaurācijas mākslu pirmajā kursā apgūst tikai viena studente.

Valērijai Odiņa ir 19 gadi. Vienā no trim nelielajām restaurācijai paredzētājām telpām pie zīmuļiem, otiņām, lineāliem nokrauta darbagalda, noliekusies par baltu papīra lapu, šobrīd viņa cītīgi apgūst pašus restaurācijas pamatus.

“Pirmajā kursā ir jātrenē roka, jo restauratora darbs ir ļoti smalks un jāstrādā vienmēr ar mazām otiņām ar līniju biezumiem. Tagad mēs kopējam ornamentus.

Vienkārši tu vienā brīdī apsēdies, ieslēdz gaismu un strādā, un tevi tas ievelk. Nepieciešama liela koncentrācija.”

Mācību gada laikā Valērijai zīmēšanas nodarbībās ir jāuzzīmē ap 100 skicēm un pēc viņas domām, tikai desmit no tām būs labas.

Evita Skrebinska restaurācijas nodaļā studē jau 3. gadu un nākotnē ļoti cer iegūtās zināšanas un prasmes pielietot praksē, strādājot kādā restauratoru birojā vai dievnamā. Evita kopumā ir restaurējusi trīs darbus un katrs no tiem viņai ir prasījis veselu gadu.

“Šis ir mans šī pusgada darbs, kas man ir uzticēts restaurēt. Šī ikona pieder privātīpašniekam, tā ir cietusi un jārestaurē. Tā ir 19.gadsimta ikonu glezniecības paraugs, iespējams tā ir bijusi mājas ikona. Te ir attēlota svētā Jevdokija, viņa ir tādā ļoti stingrā Shimas mūķeņu tērpā, un Shimas mūķenes bija īpašas ar to, ka viņu galvenais uzdevums bija lūgties, nekādus īpašus uzdevumus Dievs no viņām neprasa, bet viņas nemitīgi lūdzas par cilvēkiem.”

Topošā restauratore uzmanīgi izrāda nelielu, aptuveni planšetes lieluma svētgleznu uz koka pamata, kas laika gaitā ir krietni cietusi.

“Savā laikā tā atrasta kādas mājas bēniņos. Mājas īpašnieks to atrada un uzticēja restauratoriem. Tā ir cietusi no mitruma, no putekļiem, no pelēm un žurkām, nolupis krāsu un grunts slānis, stūri apdrupuši, jo tā ir laikam kritusi. Ikona arī zāģēta un zaudējusi savu koksnes pamatni 2,5 cm platumā.”

Kā stāsta Evita, ar katru nākamo darbu kļūst aizvien interesantāk strādāt, un to gandarījuma un uzvaras sajūtu, kad ikona atguvusi savu iepriekšējo izskatu, atzīst par nenovērtējamu.

“Tagad, ieejot baznīcā uz gleznām raugos savādāk, jo es redzu tā ir par daudz satumsusi, tai varētu labāk nostiept audeklu, vēl kāda birst vai arī teju, teju birs. Jā, darba ir daudz, un darbs būs.

Cita lieta, ka cilvēku laukos ir maz, draudzes ir mazas, dažās lauku draudzēs dievkalpojumi notiek reizi nedēļā vai tikai svētkos un arī mācītāji, kuriem tas uzdevums saglabāt to sakrālo mantojumu un kultūrvēsturiskās vērtības, viņi ir tā kā atstāti vieni ar to problēmu. Un kā šo saglabāšanas uzdevumu veikt? Galvenais uzdevums būtu ne tikai restaurēt, bet arī pievērst sabiedrības uzmanību, ka šeit ir daudz vērtību, kas jāsaglabā.”

Ingu Skrūzmani-Mičuli satieku restaurācijas darbnīcā buramies pie sava diplomdarba. Ingai līdz jūnijam ir jārestaurē 50 reiz 40 cm liela ikona, kas zaudējusi ne vien savu zelta spožumu un daudzviet arī krāsu un pamatni, bet to vēl izcaurumojuši arī katras ikonas un dievnama bieds – ķirmji. Tāpat ikona ir pārlūzusi uz pusēm.

“Šo ikonu pat izmeta no baznīcas, jo tā ir pārlūzusi. Tas ir Svētais Nikolajs Brīnumdarītājs, un tas ir 19. gadsimta beigu darbs. Te ir ļoti daudz zuduma, te ir ļoti daudz zelta zuduma, tāpēc diezgan nāksies pacīnīties par to.”
 

Anatolijs Zelčs, jau ilgus gadus ir Mākslas akadēmijas Latgales filiāles docētājs un studentiem māca glezniecību. Viņš uzstāj – Latgalē, kur ir tik daudz dievnamu, tātad arī svētbilžu un ikonu, kurām nepieciešama restaurācija, ir jābūt restauratoru apmācībai.

“Ir restauratoru morāles kodekss. Ja tu nezini, tad nelien tur iekšā, neaiztiec, nedari to, ko tu nezini. Ir svarīgi šo darbu nesabojāt, jo agri vai vēlu tas darbs nonāk kāda cita restauratora rokās, un viņam šis darbs būs jādara no jauna. Tāpat ir svarīgi savu informāciju, kuru tu zini, neslēpt no cita restauratora.

Protams tikpat svarīgi ir neatklāt šo informāciju cilvēkiem, kuri nav profesionāļi, jo bieži vien, kad gleznotājs nonāk līdz kādam noteiktam līmenim, viņš ķeras klāt tām lietām, kuras viņš nepārvalda. Ir daudz piemēru, kad šādā veidā darbi novesti ļoti sliktā stāvoklī.”

Anatolijs Zelčs restaurāciju dala trīs daļās – muzeju, baznīcu un individuālo pasūtījumu restaurācija. “Ja mēs runājam par muzeju restaurāciju, tad darbs ir jāiekonservē, maksimāli jāsaglabā tas, kas ir vērtīgs. Augsta līmeņa restaurators var piegleznot tā, ka neviens neko nepamanīs, taču tas viss, ko mēs gleznojam pa jaunu tam nav nekādas vērtības. Ir vērtība tikai oriģinālam. Tāpēc šo te pietonēšanu veic tā, lai redz, ka tas ir pietonēts. Muzeju restaurācijā šis princips ir ļoti svarīgs – saglabāt to, kas ir un ar jauno neuzbāzties. Ja mēs runājam par baznīcu restaurāciju, tad, protams, uz baznīcu nāk cilvēki, viņi negrib redzēt ikonu ar defektu, un arī svētie tēvi grib redzēt cilvēkam saprotamu un skatītājam baudāmu darbu. Ja runā par individuālo restaurāciju,m tur dažs labs grib, lai tā ikona izskatās pat vecāka, un tad sākas atkal morālā puse – vai to darīt vai nedarīt.”