Rihards Ciblis Rēzeknes novada Maltā ir vienīgais seno Latgaļu rotu pētnieks un izgatavotājs Latgalē.

Pirms teju 30 gadiem viņš Maltas internātskolā izveidoja rotkaļu studiju “Dzeļi”, kura nu Latvijā ir vienīgā šāda veida mākslas studija skolā ar ministrijas akreditētu mācību programmu.

“Mans dzīves mērķis ir atdzīvināt rotkaļa amatu Latgalē. Ja mēs skatāmies uz arheoloģiskajiem izrakumiem, tad latgalieši nereti tikuši apbedīti pilnos rotu kmplektos, kas savukārt liecina par šī amata popularitāti vēl pirms kristietības ienākšanas. Turklāt esmu ārkārtīgi priecīgs, ka tas ir ne tikai mans maizes, bet arī sirds darbs”, rotkalis Rihards Ciblis, kurš savu rotu kalšanas darbnīcu iekārtojis tēva mājās - Rēzeknes novada Maltas centrā blakus vietējai vidusskolai. Viņa dzīves moto ir savu zināšanu  un  prasmju nodošana nākamajām paaudzēm.

 

 

Riharda Cibļa darbnīca ir kompakta un izvietojusies mājas divās ar malku kurināmās istabās, vienā no kurām atrodas meistara darba galds ar daudzum daudz visāda veida un lieluma instrumentiem, tostarp arī lampa, gāzes balons, paliela lakta un skruvstspīles. Savukārt otrā - arī neliela ekspozīcija.  Vienkārša, ar nedaudz senatnīgu elpu, ko noteikti piešķir arī pati māja. Jau sarunas sākumā Rihards  uzsver rotu un rotāšanās nozīmīgumu mūsu senču dzīvē.

Rihards: Es cenšos taisīt rotas, kuras tika darinātas no ceturtā līdz desmitajam gadsimtam, atveidojot tās maksimāli autentiskas. Tas bija tāds īsti latgalisks periods, jo vēlāk ienāca kristietība ienesot savas korekcijas un rotkaļus nostumjot malā.

Guna: Kuras rotas Jūs ieteiktu nēsāt katram cilvēkam aizsardzībai?

Rihards: Aizsardzību un spēku jums dos tā rota, kura jūs uzrunās. Ja uzrunā mana rota, kurā es esmu ielicis savu sirdi un darbu, tas ir pattīkami. Izgatavojot rotas es vienmēr domāju labas domas, lai tās nestu nēsātājiem prieku.

Guna: Kādas bija seno latgaļu rotas, vai tās bija tikpat spožas kā tagad vai tomēr nē?

Rihards: Protams, tagad, kad mēs atrodam rotas un tās visas ir apsūbējušas un mums liekās, ka - tādas tās arī bija. Es uzskats, ka arī tolaik rotas bija tādas pašas skaistas un spīdīgas kā tagad. Ir ļoti daudz dabisku veidu ka viņas tādas padarīt.

 

 

Rihards kā sava amata meistars uzsver – rotkalim, kas strādā ar senajām rotām arī mūsdienās tāpat kā senāk nenoliedzami jāzin arī dažādu zīmju nozīme un jāizprot to praktiskais pielietojums.

Rihards: Cilvēks tajā laikā bija ļoti nepasargāts, kaut vai pret dabas untumiem, dažādām stihijām, tādēļ daudz kas tika ielikts zīmēs un rotās, jo tajos laikos uzskatīja, ka viss nelabais ieiet caur galiem un tāpēc tos centās nosegt. Uz rokām lika pa div, trīs pāri aproču  uz kakla divas, trīs kaklrotas, važiņrota, uz galvas vainadziņš. Tipiska latgaļu sievietes rota bija grīstes vainags, kad uz dzijas pavedieniem tiek savērti metāla riņķīši, gredzentiņi, vainagam ir arī bize, kuras galos ir dažādi zvārgulīši vai zvaniņi. Šis vainags strap citu ir diezgan smags. Visām šīm rotām bija noteikta funkcija.

Guna: Kā Jūs skatāties uz to, ka mūsdienās uzņēmēji un amatnieki salīdzinoši bieži izmanto dažādas senlatviešu zīmes un samērā veiksmīgi tās arī pārdod?

Rihards: Mākslinieciskā ziņā tas dažreiz tiešām izskatās banāli. Tā mums ir gadu tūkstošiem ilga tradīcija. Manuprāt, ja jūs atrodat saistību ar to zīmi, nēsājat viņu, jo tad, tā var palīdzet. Gaumes lieta, ja cilvēkam tas dod kaut kādu pienesumu, lai nēsā. Neuzskatu, ka tas ir slikti.

 

Rihards uzsver, ka šobrīd viņš vairs negrib sevi dēvēt par vienīgo seno latgaļu rotu darinātāju Latgalē, jo viņam esot samērā daudz sekotāju. Par saviem sekotājiem meistars sauc audzēkņus rotkaļu studijā “Dzeļi”, kas veiksmīgi darbojas jau vairāk nekā 25. gadus. No pulciņa Maltas internātpamatkolā tā gadu gaitā izaugusi līdz modernai darbnīcai, rotu galerijai un ministrijā apstiprinātai mācību programmai Maltas vidusskolā.

Rihards: Vidusskolai ir izstrādāta piecu gadu programma, kuras ietvaros tiek sagatavoti rotkaļi. Šobrīd man jau ir kādi 60 jaunie rotkaļi, mani sekotāji. Pēc šīs apmācības viņi var iet uz amatniecības kameru, nokārtot eksāmenu un saņemt zeļļa diplomu. Esmu dzirdējis, ka Kurzemes pusē ir līdzīgi pulciņi, bet vesela programma, tāda gan mums ir vienīgā.

Guna: Jums taču arī tas viss sākās kā fakultatīvs, pulciņš?

Rihards: Jā, mēs sākām kā pulciņš pirms 30. gadiem. Es pats vēl tolaik mācījos Rīgā par juvelieri un tā pakāpeniski mēs gājām uz priekšu, realizējām vairākus projektus  - uztaisījām izstāžu zāli, darbnīcas, pirkām instrumentus un attīstījāmies. Tagad mums ir ļoti labs apmācības komplekss ar modernu darbnīcu un izstāžu zāle. No visas pasaules brauc skatīties.

 

 

Meistars Rihards Ciblis atklāj - seno rotu izzināšana un darināšana viņu sākusi vilināt jau jaunībā, kad aplūkojot rotas gribējās saprast kā tās tapušas. Viņš daudz mācījies arī no Latvijā plaši pazīstamā rotkaļa Daumanta Kalniņa

Rihards: Kādreiz Rīgā nopirku viņa grāmatu „Aiz Daugavas vara dārzs” un uz tās pamatiem es sāku mācīties, tā ka viņu varu uzskatīt par savu pirmo skolotāju.  Divus gadus mācījos Rīgā, Tautas universitātes metāla un dzintara apstrādes fakultātē. Apguvu pamatus un tad jau visu dzīvi jāmācās. Teiksim kāds atnāk un pasūta rotu, kuras izgatavošanai ir vajadzība pielietot citas tehnikas, kaut ko jaunu un atkal – jālasa, jāmācās, jāmēģina. Kad sanāk uztaisīt pašam ir prieks, ka esi iemācījies kaut ko jaunu. 

Pirms trīs gadiem Rihards izdevis grāmatu “Kalsim rotas”, kas nonākusi kā Maltas pagasta izglītības iestādēs, tā Latgales reģiona bibliotēkās. “Pieredze pa druskai auga un tā kā man ir darbs skolā ar bērniem un es redzu, ka nav tādas speciālas literatūras, tad šo grāmatu es vairāk gatavoju kā tādu mācību līdzekli . Tajā ļoti vienkārši, ar fotogrāfiju palīdzību  un nelieliem aprakstiņiem viss ir parādīts. Var paskatīties, palasīt un izdarīt. Tas ir tāds liels atspaids, ja kāds pats grib sākt darboties. Viss pārējais, arī mākslinieciskais, kas pašam ir iekšā tas parādīsies arī metālā.”

Meistars atklāj – lai kļūtu par rotkali - iesākumam galvenais ir vajadzīga vēlme darīt un protams arī daži sadzīvē bieži sastopami instrumenti. “Katram mājās ir kāds āmuriņš, vīlītes, smilšpapīrs, koka āmuriņš nu un ar to jau var sākt darināt rotas. Pakāpeniski rotas pašas rādīs ko vēl vajag, tās tad būs pašam jātaisa un jāmeklē. Vajadzīgs arī deglis, lai metālu padarītu mīkstāku”

Guna: Senajiem latgaļiem, ka jau jūs teicāt rotās pamatā bija misiņš, bet sudrabs?

Rihards: Senāk uzskatīja, ka lai saģērbtu vīrieti ar visām rotām, zobenu un visu  pārējo vajadzēja divus kilogramus sudraba. Iedomājaties cik tas dārgi tolaik izmaksāja. Dāmas nēsāja līdz divpadsmit kilogramiem rotu. Grīstes vainags vien jau svēra ap diviem kilogramiem, uzlieciet tādu uz galvas.

Lai gan Rihards Ciblis ir ārkārtīgi pieticīgs un atvērts cilvēks, kurš ļoti labprāt dalās ar savu pieredzi un zināšanām rotu izgatavošanā, viņš atzīst - kā jau katram īstenam meistaram arī viņam ir savi mazie amata noslēpumi.

“Savi knifi ir visur, lai gan es vienmēr cenšos dalīties ar savu pieredze. Katrs tos sastop un atrisina pats, kad sāk strādāt. Jāmeklē un jāmācās visu dzīvi. Prieks, ka šis senais arods Latgalē atdzimst”.