2017. gada 3. augustā Liepājas Mākslas forumā viesojās beļģis Godfrīds Villems Rāss (Godfried-Willem Raes) un viņa izveidotais Robotu instrumentu orķestris.

60. gadu beigās kā konservatorijas students, kurš apkārt dzird vien Bahu un Bēthovenu, viņš nolēma radīt tikai jaunu mūziku. Vīlies elektroniskajā mūzikā, Rāss pievērsās instrumentus spēlējošiem robotiem un sensoriem, kas darbināmi ar ķermeņa žestiem, un nodibina mūzikas izpētes centru Logos. Vairāk nekā 50 gadu laikā Godfrīda vadībā Logos kļuvis par inovatīvāko mūzikas organizāciju Beļģijā.
Profesors Rāss darbojies gan kā mūzikas zinātniskais pētnieks un pasniedzējs vairākās augstskolās, gan kā komponists, atskaņotājmākslinieks un mūzikas instrumentu veidotājs, kurš ir plaši zināms eksperts robotikā, elektronikā un datortehnoloģijās. 

Fragments no Dāvja Eņģeļa sarunas ar Gotfrīdu Vilemu Rāsu

Kas jums liek domāt, ka roboti ir vai varētu kļūt par pārākiem mūzikas intepretiem, izkonkurējot cilvēkus?

Pirms mēs sākam runāt par interpretāciju, robotiem vispirms jākļūst tehniski pārākiem par cilvēkiem.

Vai tas jau nav noticis?

Tas atkarīgs no instrumenta. Es un citi instrumentu būvētāji ar dažiem instrumentiem sasnieguši izcilus rezultātus, kas tālu pārsniedz cilvēka spējas. Piemēram, mehāniskās klavieres — tām ir 88 pirksti, katram no tiem ir atsevišķa dinamiskā kontrole ar 16 bitu izšķirtspēju katram pirkstam. Cilvēks uz ko tādu nav spējīgs. Nav cilvēka spēkos spēlēt ātri, katram pirkstam dodot citu dinamisko spēku. Tādā ziņā mehāniskās klavieres pārspēj jebkuru pianistu-cilvēku.

Tad ir citi parametri, kas nesaistās ar tehniku, bet citām instrumentu īpašībām. Piemēram, lielākā daļa mūzikas instrumentu, kuru modernās versijas radušās 18. un 19. gadsimtā un kas ieraugāmi simfoniskajā orķestrī, pielāgoti 12 pustoņu sistēmai oktāvas ietvaros.

Daudzi no maniem robotiem spēj atskaņot mūziku jebkurā skaņojuma sistēmā. Par piemēru ņemsim pūšaminstrumentus. Ir diezgan neparocīgi uz tiem spēlēt ceturtdaļtoņus, nemaz nerunājot par ātriem tempiem. Cilvēkam nav viegli apgūt specifiskās aplikatūras, bet robots to paveic bez problēmām.

 

Man ir arī dažādu veidu ksilofoni un ērģeles — mikrotononāli instrumenti, kuros oktāva sadalīta 24 vienādās daļās. Tagad par interpretāciju. Problēma tāda, ka robots pats neinterpretēs spēlēto mūziku. Līdz zināmai robežai to var paveikt atkarībā no tā, cik smalki esat uzrakstījis programmu. Bet jautājums ir — vai tas ir tas, pēc kā jātiecas? Vai mēs vēlamies salīdzināt robotus ar cilvēkiem vai arī dot tiem uzdevumus, kas nav cilvēku spēkos? Ja nemitīgi salīdzināsim, roboti vienmēr zaudēs, jo cilvēks tiek ņemts par atskaites punktu, par ideālu. Jūs nekad nevarēsiet pārspēt pašu definēto standartu. Tajā ir epistemoloģiska pretruna. Tāpēc es saku — roboti darīs to, ko cilvēki nespēj.

Bet ja roboti nekad neaizsniegs cilvēku interpretācijas standartus, kāda jēga tos lietot mūzikā?

Jo ir tik daudz izteiksmes iespēju ārpus interpretācijas, ja jūs sākat lietot robotus. Ja es uzrakstīšu skaņdarbu klavierēm, tas būs tik sarežģīts, ka neviens pianists to nevarēs nospēlēt. Un, pirmām kārtām, jaunā mūzika nav sevišķi populārā. par iemeslu tam ir fakts, ka mūziķiem, kurus izskolo konservatorija, pēc būtības jaunā mūzika nav nepieciešama. jo klausītāji gaida pazīstamu mūziku, jo koncertu biļetes ir mārketinga produkts. un pārdot var tikai to, kas ir jau labi zināms. jauna mūzika pēc būtības ir nezināma. kā vari to pārdot un vēl iedomāties, ka tā kļūs populāra?

Domāju, ka laikmetīgā mūzika pēc definīcijas neiekļaujas tirgus noteikumos.

Es uzskatu, ka mūzikas mārketings lielā mērā nogalina kreativitāti un inovāciju mūzikā. Esmu pilnībā pārliecināts, ka tas sākās 19. gadsimtā. Tas ir brīdis, kad mūziku kļuva iespējams atkārtot. Tad tā kļuva par komerciālu produktu. Redziet, piemēram, barokā komponistu darbus lielākoties atskaņoja vienu reizi. Pēc tam bija jāraksta jauns. Protams, pastāvēja pastētes tehnika, savu un citu ideju pārstrādāšana, bet valdnieks varēja pateikt — es šo gabalu esmu dzirdējis, ej un uzraksti jaunu!

Domāju, ka iespēja mūziku atkārtot to nogalināja vairākās šī vārda nozīmēs. Tā padarīja mūziku par standartiem, šabloniem, lietām, kuras var mērīt un salīdzināt citu ar citu. Mums ir konkursi, virtuozi u.t.t. Virtuozi ir iedomājami tikai pasaulē, kurā pastāv standartrepertuārs.

Tāpēc es esmu avangarda komponists. Un mana aizraušanās ar robotiem ir arī politiska nostāja. Jo atmetot sacensību spēli es izvēlos attīstīt savus izteiksmes līdzekļus, kas rada daudz lielāku muzikālās ainavas dažādību. Un to es daru, izmantojot robotus. Jo, izmantot cilvēkus, kā jau es teicu, ir sarežģīti. Viņi nav motivēti, mūzika ir pārāk sarežģīta u.t.t. Turpretī mašīnas to visu izdarīs labāk, pie tam tās nav jāpārliecina, tās nepiedalās streikos un neiestājas arodbiedrībā. Robotiem ir daudz priekšrocību.

Ne visa informācija ir pierakstīta notācijā. Došu piemēru. Jums ir nošu lapa ar četrām 16-daļnotīm — do do do do. Ja dodat robotam to nospēlēt, kas skanēs? Četru do vietā būs viens, jo jūs nedevāt norādi, ka pēc katras 16-daļas jāpaceļ un atkal jānolaiž pirksts. Muzikālā notācija ir savā ziņā vienkāršota forma. Bet, ja to lasa burtiski, tad sanāk četras 16-daļas vienādos garumos bez pauzēm. Redziet, tas ilustrē, ka interpretācija ir daļa no visas mūsu sistēmas. Ja strādājat ar robotiem, tādām lietām jāpievērš uzmanība.

Vai jūs kādreiz ir aizkustinājusi robotu spēlētā mūzika?

Jā, absolūti.

Domāju, ka roboti un mašīnas ir mūsu ķermeņa paplašinājums, instrumenti, ar kuriem sevi izteikt. Visi meistari respektē un ciena savus instrumentus. Un ļoti uztraucas, ja ar tiem kas atgadās.

Arī dzīvnieki rada pēcnācējus, bet tikai cilvēki rada mašīnas un tām emocionāli pieķeras. Esmu dzirdējis reakcijas no cilvēkiem, kuri klausās elektriskās klavieres — nabaga instruments, tam jādrillē tik daudz nošu tādā ātrumā! Lūk, jūs kļūstat empātisks pret mašīnu, jo tā dara kaut ko uz savu spēju robežas.

Bet vai jūs ir aizkustinājusi robotu spēlētā mūzika?

Tas ir tas pats! Manuprāt, nevar atraut mūziku no tās radīšanas akta. Tās ir vienas lietas divas puses. Ja klausāmies mūziku, tā kaut kur ir iemiesota. Mūzikas paterni ir līdzīgi žestiem — tie virzās augšup un lejup. Muzikālās kustības ir līdzīgas ķermeņa motoriskajām kustībām. Nav nozīmes, vai žestu rada robots vai cilvēks. Patiesībā neviens šim jautājumam nepievērš uzmanību, runājot par mūzikas ierakstiem.

Mūziku ieraksta cilvēki.

Jā, bet tos atskaņo šīs dumjās mašīnas

Pēc tādas loģikas varētu teikt, ka arī skaļrunis ir dumja mašīna, kas tikai rezonē.

Jā, protams. Mums jāparunā par skaļruņiem.

Skaļruņi ir mēsls, tie ir meļi, tie grauj mūziku, vai vismaz mūziķa profesiju.  Jo tie kompromitē atskaņotājmākslinieka attiecības ar klausītāju. Tāpēc es pirms kādiem 25 gadiem pametu elektronisko mūziku.

Tas viss sākās ap 1968. gadu. Es un mani domubiedri vēlējāmies spēlēt tikai jauno mūziku. Bet mēs arī vēlējāmies atbrīvoties no vecajiem instrumentiem. Jaunā mūzika jāspēlē uz jauniem instrumentiem! Un kas tolaik bija jauns? Protams, ka elektronika. Es būvēju sintezatorus, interfeisus un tamlīdzīgi. Mums bija daži galdi, kaudze ar vadiem un viss tas. Koncertēšana nozīmēja sēdēt aiz galda, pagrozīt kloķus šur, kloķus tur, jūs zināt, tipisks elektroniskās mūzikas koncerts. Skaņa, kas nāk caur skaļruni, atveido tikai skaņas galaproduktu, bet nav nekādi saistīta ar skaņas radīšanu. Tāpat kā es varu, spēlējot bungas, atvēzēties ar vāli un sist no visa spēka. Klausītāji jau pirms tam zinās, ka gaidāms fortissimo sitiens. Bet elektroniķis piespiež pogu. Tu vari arī ieslēgt CD, nospiest Play pogu, pagrozīt kabeļus un neviens tāpat nedzirdēs atšķirību. Tā sauktā laptopu komponēšana, manuprāt, ir slazds, tā ir vislamatainākā mūzika, kurā var iekrist. Tu kaut ko nospied uz klaviatūras un tas arī ir tavs koncerts.

Jūs esat teicis, ka ir bezjēdzīgi spēlēt laikmetīgo mūziku uz veclaicīgiem instrumentiem. Bet tagad, kad jūsu rīcībā ir robotu orķestris, jūs tam dodat spēlēt veclaicīgu repertuāru. Vai tā nav pretruna?

Tā ir pretruna. Un es attiecos nopietni pret šo kritiku. Bet man ir arī pamatojums, kādēļ tā daru. Ja vēlaties pārbaudīt robotu, ir lietderīgi tam dot nospēlēt kaut ko tradicionālu. Tad jums ir iespēja salīdzināt. Ja došu saviem robotiem tikai izdvest dīvainas skaņas, visi teiks — Gotfrīdam ir dīvains orķestris, kurš pat nevar nospēlēt vienkāršu melodiju. Nu, pagaidiet! Tas arī bagātina repertuāru — par to, protams, var diskutēt.

Mēs ar robotiem esam atskaņojuši Gijoma de Mašo Dievmātes mesu. Tajā ir visas arābiskās vinjetes. Labi, varbūt to spēlē oboja, kas nav Mašo instruments, bet tādā veidā jūs šajā mūzikā varat ieraudzīt kaut ko jaunu.

Vai varat pateikt, kas, jūsuprāt, ir mūzikas mērķis?

Tas ir cilvēku ekspresīvs uzvedības veids. Tādu cilvēku, kuri vēlas, lai viņus saprot, bet ne lingvistiskā nozīmē; drīzāk, lai viņi atrastu sev līdzīgi domājošos, kuri viņiem varētu sekot. Ļaujiet man paskaidrot. Vispirms, ir divi aspekti. Pirmais — un tā domā daudz naivu cilvēku —, ka mūzikā jāizsaka emocijas vai emocionālie stāvokļi. Bet tā, manuprāt, ir tikai puse no patiesības. Mūzika atspoguļo prāta iekšējus stāvokļus. Tajos ir arī emocijas, bez šaubām. Bet līdzās tām arī formālas līnijas, skaitļi, abstraktas formas. Jūs nevarat teikt, ka Baha fūgas ir rakstītas, lai atspoguļotu emocijas. Tās ir pragmatiskas, tās iemieso matemātisku skaistumu. Domāju, tas pats attiecas uz tēlotājmākslu.