Pirms sešiem gadiem, pieņemot vienu no dzīves izaicinājumiem, par rīdzinieka Oļega Šapošņikova otro pilsētu kļuva Daugavpils. Savukārt par sirds un neizmērojamas ticības darbu – Daugavpils teātris, kurš toreiz atradās teju uz bankrota robežas.

Cilvēcīga egoisma un ambīciju vadīts, Oļegs kļava par Daugavpils teātra valdes priekšsēdētāju un māksliniecisko vadītāju. Toreiz viņš bija apņēmības pilns saglabāt vienīgo profesionālo teātri Latgalē un iznest tā vārdu arī citos novados.

Ar Oļegu tiekamies viņa kabinetā, pašā Daugavpils centrā - Vienības namā, kas ir arī teātra mājvieta. Viņš atzīst, ka tā ir viena no mierīgi klusajām telpām teātrī, kur var apkārtējo trokšņu netraucēti runāt un domāt. Saruna rit lēni un ar mazām mākslinieciskām pauzēm, kas piešķir tai īpašu noskaņu un dziļumu. Jāatzīst, ka neskatoties uz visiem apspriestajiem jautājumiem, kas skar daudzas nopietnas un pēc risinājuma valstiskā līmenī smagas lietas, tā ir mierpilna un plūstoša, iespējams, ka te savu nozīmi atstājusi Oļega medicīniska izglītība psihoterapijā. Tomēr māksla un teātris viņu saista jau kopš bērnības.

“Manī vienmēr ir bijis iekšējs konflikts starp racionālo un iracionālo un šis konflikts manī ir joprojām, jo māksla ir irracionāla. Manas dotības, kuras atklājās jau skolas gados, ir arī laba, racionāla domāšana. Man ļoti labi padodas visas zinātnes – matemātika, fizika, ķīmija. Un es sevi visu laiku redzēju kā ārstu. Manu ieceri kļūt par ārstu sekmēja arī mani skolotāji, mana ģimene, jo ir skaidrs - ja bērnam padodas visas zinātnes, tad viņam jāizaug par nopietnu cilvēku. Un es neteiktu, ka tas bija pretrunā ar manu iekšējo pasauli, man tiešam interesēja medicīna un ļoti gribējās kļūt par ārstu, palīdzēt cilvēkiem. Bet runājot par to konfliktu - visu laiku man tikpat labi interesēja arī skatuve. Īpaši teātra virtuve.

 

Tas viss turpinājās līdz brīdim, kad es pirmo reizi mūžā, 80.gadu beigās ieraudzīju Romāna Viktjuka [krievu režisora] izrādi. Viņa teātris bija Rīgā ar savu pirmo viesizrādi, ar toreiz visslavenāko izrādi “Kalpones”. Es sapratu, ka toreiz redzēju kaut ko tādu, kas ne tikai pilnībā izmainīja manu priekšstatu par to, kāds var būt teātris, [..] tas bija tāds apvērsums manās smadzenēs, manos estētiskajos priekšstatos, par to kas un kā var būt uz skatuves. Tad es sapratu, ka kopš tās dienas es jau biju profesionāli saslimis ar teātri.

Un tikai vēl pēc sešiem gadiem, kad gandrīz jau bija pabeigta man otrā augstākā izglītība - Austrumeiropas Psihoanalīzes institūts Sanktpēterburgā - tikai tad man izdevās satikt pašu Romānu Viktjuku....”

“[..].... Es labi atceros to dienu, kad mēs kopā ar Romānu Viktjuku bijām Eduarda Cehovala kabinetā un tajā brīdī viņam atnesa apstiprināt izrādes programmas maketu. Romāns Viktjuks palūdza pildspalvu un tur, kur bija uzrakstīts režisora asistents Oļegs Šapošņikovs, pārsvītroja režisora asistents un uzrakstīja režisors Un sevi viņš nosauca par izrādes iestudētāju. Šī programmiņa man joprojām ir, un to es uzskatu par savu vissvarīgāko profesionālo diplomu, neskatoties uz citiem izglītības dokumentiem.”

 

***

“Teātra enerģija, informācija nav spējīga masveidā konkurēt ar visu. Ne ar radio, ne TV, ne kino. Tāpēc jo tālāk, jo vairāk teātris paliek elitāra māksla. Māksla, kas domāta tiem cilvēkiem, kuri vēl joprojām ir gatavi klausīties, domāt un analizēt. Izrāde, manuprāt, ir domāta tam, lai notiktu ļoti dziļa enerģijas apmaiņa. Tā enerģētiskā apmaiņa ir iespējama tikai tad, ja izrāde ļoti spēcīgi, emocionāli uzrunā. Un mums režisoriem ir atbildība, kādas emocijas mēs izraisām skatītājiem. Šeit ir milzīga atbildība par to, vai tās ir tādas emocijas, kuras ir spējīgas pēc tam aktivizēt prātu. Cilvēks tā ir uzkonstruēts, ka tad, kad emocijas ir spēcīgas, tās stimulē mūsu prāta darbību , intelektuālo darbību un mēs mēģinām tikt galā ar to, kas ar mums notiek. Tā ir savā ziņā provokācija.”


***

2011.gadā Oļegs Šapošņikovs no Rīgas pārcēlās uz Daugavpili un kļuva par Daugavpils teātra valdes priekšēdētāju, māksliniecisko vadītāju un režisoru

“Vienkāršie uzdevumi mani tā neuzrunā kā sarežģītie. Un šis bija sarežģits uzdevums, ne tikai tāpēc, ka jebkura teātra vadīšana ir atbildīgs un sarežģīts uzdevums. Pirmām kārtām tāpēc, ka šis teātris toreiz bija uz bankrota robežas, ar milzīgiem parādiem. Nemaz nerunājot par to, ka par šo teātri es pats nebiju dzirdējis neko labu. Par šo teātri nerakstīja kritiķi, žurnālisti, par to nevarējām vispār dzirdēt radio reportāžās un brīžiem pat likās, ka varbūt tā vairs nav. [..] Neslēpšu, ka toreiz, sešus gadus atpakaļ, man nebija tādas valstiska mēroga domāšanas, ka gribētos glābt teātri Latgalē, lai Latvijā būtu tikpat daudz teātru kā līdz šim. Tik cēlu domu man nebija, bet tur bija manis paša egoisms un ambīcijas. Izaicinājums. Kaut kāds ārsta izaicinājums. Ir kaut kāds ļoti slims organisms, kuru varbūt var ārstēt.”

 

***

“[..].... Un tā Latgalē ir ļoti liela problēma, jo Latgale jūtas tāda kā atstumta. Atstumts, pamests reģions un tas, kas cilvēkos šeit ir, tas, ka mēs neesam vajadzīgi Latvijai. Es tagad pateicu tādu diezgan nepatīkamu patiesību. Bet, es to izdarīju apzināti, jo tagad, dzīvojot šeit sešus gadus es zinu kā tas ir. Runa ir par valsts politiku.”

 

 

Tikko kā 6.maijā Latgales kongresa un valsts simtgadei par godu Daugavpils teātrī pirmizrādi piedzīvoja Oļega Šapošņikova iestudētā izrāde “Nūgrymušõ pile”, kuras pamatā ir izcilā un pretrunīgi vērtētā kultūras darbinieka, garīdznieka, valstsvīra un literāta Franča Trasuna luga, kas vēlreiz atgādina par to, ka Latgales ļaudis ļoti atbildīgā un vēsturiski nozīmīgā brīdī ir izdarījuši izvēli.

“Tagad ar šo izrādi mēs gribētu vēl un vēl atgādināt, ka mēs esam vienota Latvija, ne tikai tīri teritoriāli, bet, tīri psiholoģiski. Satuvināt centru un atstumto daļu. [..]„Nogrimusī pils” - lūgšana par Latviju.”