Mākslinieka darbistaba šajā raidījumā atradīsies uz Lielās ģildes skatuves, jo septembra nogalē Latvijā bija ieradusies interesantā intrumenta - Marteno viļņu - spēles meistare, francūziete Natalī Foržē, lai kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri atskaņotu Olivjē Mesiāna simfoniju "Turangalila".

Dienu pirms koncerta Signei Dzenītei izdevās satikties ar mākslinieci un uzzināt ko vairāk gan par viņu pašu, gan Marteno viļņiem. Izrādās, viņa pati bijusi cieši klāt sava instrumenta izgatavošanas procesā un pati arī pulējusi tā taustiņus...

 

Signe Dzenīte: Jūsu instruments izskatās diezgan sens...

Natalī Foržē: Nē, tas nav nemaz tik sens! Senākā sastāvdaļa ir tā metāliskais skaļrunis…  Vissvarīgāka Marteno viļņu sastāvdaļa ir korpuss, uz kā es spēlēju. Un tad ir četri dažādi skaļruņi, ko izgudroja Marteno. Viens sauss, tradicionālais, un trīs ar rezonatoriem. Katrs ir atšķirīgs.

Bērnībā jūs spēlējāt klavieres, tad pievērsāties vizuālajai mākslai, un tikai vēlāk atradāt šo intrumentu – Marteno viļņus. Kā īsti tas notika?

Jā, sākumā spēlēju klavieres, un mana pirmā klavieru un mūzikas skolotāja pati reiz bija Mesiāna studente. Viņa bija arī beigusi Marteno viļņu klasi, līdz ar to viņa bija pirmā, kas man parādīja šo intrumentu. Man toreiz bija seši gadi.

Jau krietni vēlāk, kad studēju vizuālo mākslu, meklēju kādu instrumentu, kas papildinātu manas instalācijas un performances. Meklēju instrumentu, uz kura varētu improvizēt. Gribēju mazāk populāru kā klavieres... Un tad mans tēvs atgādināja, ka man bērnībā ļoti patika Marteno viļņi. Viņš teica, lai pamēģinu. Tad man vajadzēja vēl mazliet pagaidīt, kamēr nokļūstu Parīzē, un...

Tiklīdz pieskāros Marteno viļniem, iemīlējos... Pat nezinu, kas notika, bet uzreiz sapratu, ka tas ir mans instruments. Es jutos kā bērns, kurš dabūjis lielu, lielu rotaļlietu. Biju savaldzināta ar to, cik ļoti personiski jūtīgs var būt šis instruments.

Sākumā tas gan var mazliet nobiedēt, jo atliek vien mazliet pieskarties un uzreiz ir liela skaņa. Bet tu vari manīt šo skaņu, vari mainīt frekvenci. Tam ir daudz iespēju– ne tikai tembra un frekvences ziņā, bet arī skanējumu ietekmē tas, kā jūs instrumentam pieskarieties.

Uzskatu, ka tā nebija mana izvēle kļūt par mūziķi – to izvēlējās Marteno viļņi, nekad nedomāju, ka ar to nodarbošos, bet nu vairs nespēju apstāties.

Iestājos Parīzes konservatorijā, daudz koncertēju un tagad pati Parīzē mācu. Esmu savas skolotājas vietā. Joprojām nedaudz nodarbojos arī ar vizuālo mākslu, bet vairs tam nav tik daudz laika. Esmu studējusi arī filozofiju, bet saistībā ar mūziku. Pētīju Mesiāna triloģiju "Tristans un Izolde", kur viena no daļām ir arī "Turangalila”. Bet vizuālajā mākslā fokusējos uz fotogrāfiju.

Cik daudz studentu Parīzes konservatorijā pie jums mācās Marteno viļņus? Cik liela ir nodaļa?

Mūsu nodaļai nav pārāk daudz telpu, tā ir maza. Mums ir tikai divas klases, kur ir Marteno viļņi. Man ir trīs studenti Marteno viļņu specialitātē. Un vēl desmit studenti, kuri studē citu instrumentu vai kompozīciju, bet fakultatīvi izvēlas apgūt arī Marteno viļņus. Viņi, protams, pie šī instrumenta ir iesācēji, apgūst to divus gadus un dažreiz var gadīties, ka viņi arī pēc tam vēlas turpināt. Tātad trīs studenti specialitātē un desmit fakultatīvi – tas ir diezgan daudz.

Šķiet, ka mūziķu vidē bieži valda liela sacensība, jo vijolnieku ir tik daudz un katram ir sevi jāpierādā, bet iedomājos, ka sacensības gars varētu nevaldīt Marteno viļņu spēlētāju vidū. Vai jūs esat vairāk kā ģimene, kas atblasta viens otru?

Nē, ne gluži kā ģimene. Bet taisnība ir, ka mēs necīnāmies viens ar otru. Es tiešām nesacenšos ar nevienu un viļņu spēlētāji ir mani draugi. Ne pārāk daudz. Mūsu nav daudz, tas ir dīvains instruments, un, protams, ir sarežģīti izdzīvot spēlējot tikai viļņus, bet tas ir iespējams. Es ļoti ceru, ka mūsu kļūs vairāk, jo zinu arī pianistus, vijolniekus un arfistus, kurus valdzina šis instruments. Tas ir tik jūtīgs, tas seko tavam ķermenim un dažreiz intrumenta skanējums, kad kāds to izmēģina, sanāk ļoti smieklīgs, var veidot multfilmas par to.

Manuprāt, ikvienam vajadzētu spēlēt Marteno viļņus, piemēram, skolā vai koledžā, kā arī maziem bērniem.

Cilvēki domā, ka tas ir sarežģīts, jo ir elektronisks, bet patiesībā tas nemaz nav tik sarežģīts. Jābūt tikai uzmanīgam, lai kaut ko nesalauztu un nesaceltu milzīgu troksni. Bet tas var izvērsties ļoti jautri, jo ar tā palīdzību var radīt skaņas kā multfilmās, arī kaut ko mistisku, kā no citas pasaules. Kad rādu instrumentu cilvēkiem, parasti bērni ir ļoti atvērti un viņi ļoti grib spēlēt...

Esmu dzirdējusi, ka jūs sakāt, ka Marteno viļņi ir kā stīgu instruments. Vai, pirms sākt spēlēt šo instrumentu, vajadzētu apgūt klavieres, čellu?

Nē, nē, kā jūs vēlaties. Jūs varat uzreiz sākt ar viļņiem, bet nav tik daudz iespēju to izdarīt. Domāju, tas ir labi, ja jūs esat spēlējuši abus – mazliet klavieres, mazliet stīginstrumentu. Stīginstrumentu tikai tāpēc, lai izjustu melodisko līniju, vibrato... Tajā pašā laikā stīdziniekam piesēsties pie Marteno viļņiem nemaz nav tik vienkārši, jo ir cits rokas leņķis... Manuprāt, nav kāda īpaša ceļa, kā nonākt līdz viļņiem. Un tomēr, jebkuram, domāju nāk par labu pamēģināt vairākus instrumentus.

Vai jūs varat mazliet vairāk paskaidrot, ar ko tieši Marteno viļņi līdzinās stīginstrumentam?

Vispirms jau jāsaprot, ka mūsu abas rokas dara kaut ko citu. Kreisā ir dinamikai, un spēles pieskārienam – mazliet kā lociņš. Bet labā roka ir vairāk lai panāktu vibrato un mainītu frekvences. Ar labo mēs arī varam mainīt viļņus un skaļruņus... Var ļoti ātri nomainīt tembru, frekvenci, skaļruņus. Bet, protams, vibrato dēļ viļņus es salīdzinu ar stīginstrumentiem. Daudz mēs to izmantojam melodiskās līnijās, arī pie Mesiāna. Klasiski spēlējot viļņus, ir ļoti svarīgi kontrolēt vibrato. Protams, to var arī neizmantot. Mums ir arī pedālis. Tad mēs varam nomainīt tembru. Un tad tas it nemaz vairs nav kā stīginstruments. Bet ir arī tam saistība, Marteno bija čellists. Es domāju, ka viņš to redzēja kā lielu čellu un reizē kaut ko pavisam citu. (visu mūziķes teikto ilustrē spēle)

Kā jūs trenējat tehniku? Piemēram, pianists daudz spēlē gammas...

Vispirms jāstrādā ar kreiso roku. Tā ir ļoti svarīga. Tas, protams, katram cilvēkam var atšķirties, bet saviem studentiem daudz lieku improvizēt. Pati sāku spēlēt tieši caur improvizāciju un man šāda pieeja ļoti patīk. Mums ir dažādi vingrinājumi, tie ir labi. Taču var arī improvizēt. Es pati sev un arī studentiem daudz lieku strādāt ar vibrato skaņu. Tā var būt ļoti dažāda. Arī kā cilvēka balss.

Labajā pusē jums ir tik daudz podziņu...

Jā, ar tām mainām skaļruņus (spēlē) vai viļņus (spēlē). Šeit podziņa transpozīcijai. Vesels tonis, pustonis... Var spēlēt glissando (spēlē). Var toņu augstumus mainīt te un var arī ar klavieratūru.

Šis intruments, protams, ir ļoti jauns. Vēl nav pat simt gadu.

Tas atkarīgs no tā, ko jūs ņemat par atskaites punktu. Marteno savus eksperimentus sāka 1915. gadā, Pirmā pasaules kara laikā. Bet patiešām, instruments bija uzbūvēts apmēram 1928. gadā. Un līdz galam uzbūvēts tikai apmēram 40. gados.

Un tāpēc jūsu repertuārs galvenokārt ir laikmetīgā mūzika. Vai esat spēlējusi Bahu vai kaut ko klasisku uz Marteno viļņiem?

Es to nedarīšu šobrīd, jo man nekā nav līdzi. Bet - jā, es mācījos viļņus, spēlējot Baha čellsvītas. Mēs varam nospēlēt visu, kas ir monodisks, no jebkura instrumenta repertuāra, jo mums ir vismaz astoņas oktāvas. Šādus skaņdarbus ir labi spēlēt, lai nostiprinātu tehniku. Bet Parīzes konservatorijā mēs ne tik daudz spēlējam transkripcijas, cik koncentrējamies uz skaņdarbiem, kas rakstīti speciāli viļņiem, un tādu ir ļoti daudz. Daudzi komponisti varbūt nav tik slaveni kā Mesiāns, bet mums ir daudz komponistu un skaņdarbu dažādos tehniskajos līmeņos. Bet joprojām – improvizācija ir laba lieta, tad students var meklēt un atklāt daudz ko, kā liels bērns. Tad to baudījumu var iegūt, jo bieži ir sarežģīti strādāt ar partitūru.

Lai uzrakstītu skaņdarbu Marteno viļņiem, komponistiem labi jāpārzina, kā rakstīt notis šim neparastajam instrumentam!

Man vajadzēja atnest savas Mesiāna notis.. Piemēram, viņa nošu raksts ir diezgan normāls, tur nav nekā specifiska. Viņš vienkārši uzrakstīja atsevišķus tembrus un kuru skaļruni vēlas, bet tik un tā nekad nebūs tieši tā kā viņš to gribēja. Nav divu vienādu instrumentu. Tāpēc tev kā mūziķim vienmēr tāpat jāinterpretē notīs ierakstītais. Piemēram, Tristāna Miraja skaņdarbi ir ļoti, ļoti labi rakstīti šim instrumentam, viņš tiešām sīki rakstīja, ko vēlas, bet viņš arī pats spēlēja Marteno viļņus. Parasti komponisti nezina viļņus un nespēlē tos. Viņi strādā ar mūziķi, es arī esmu daudz laika pavadījusi ar komponistiem un katrs no mums tā dara. Mēs uzrakstām komponistiem specifiskās lietas par skaļruņiem, tembriem, par attacca iespējām un tā tālāk. Bet var arī rakstīt tāpat kā flautai, balsij vai kādam citam instrumentam.Tas nemaz nav tik sarežģīti. Iespējams, nav tik viegli apjaust šī instrumenta iespējas. Dažreiz instrumentam mēdz būt pat vairāk kā astoņas oktāvas. Manam instrumentam ir galējās iespējas. (..)

Dažiem komponistiem nemaz neinteresē iedziļināties tik ļoti šajā instrumentā. Viņiem patīk tikai dažas lietas, un viņi tās izvēlas. Piemēram, Mesiāns arī izvēlējās tikai dažus paņēmienus, ko viņš zināja un kas patika – tās lielās, melodiskās līnijas ar eņģeļa balss tembru.

Bet, piemēram, operā jau viņš izmantoja vairāk kā simfonijā "Turangalila", bija pagājis laiks un drošvien viņš iemācījās vairāk. Vislabāk, manuprāt, komponistiem ir pamēģināt pašiem paspēlēt to.

Vai jūs pati arī komponējat?

Es rakstu tikai savām vajadzībām, savām performancēm, bet tur vienmēr ir klātesoša arī vizuālā māksla, līdz ar to tie nav vienkārši skaņdarbi, tie dzīvo tikai kopā ar visu pārējo, kas ir apkārt.

Jūsu instrumenta specifika un atsevišķas detaļas ir līdzīgas ērģelēm – tās arī nekad nav vienādas...

Marteno viļņi tomēr ir monodisks intruments. Bet domāju, ka tā ir perfekta kombinācija – ērģeles un viļņi. Skaistā monodiskā melodija un lielās ērģeļu harmonijas. Vienīgi, lai spēlētu kopā ar ērģelēm, mums nepietiek skaņas, vajag lielākus skaļruņus.

Vai ir tādi?

Jūs varat pievienot, ko vien vēlaties! Var pat pievienot basģitāras monitoru. Piemēram, kad spēlēju rokmūziku, paņemu lielu basa monitoru... Vienīgā problēma ir tā, ka jāatrod, kas būtu labs visām frekvencēm.

Kāpēc Marteno viļņu skaļrunim vajadzīgas stīgas?

Šie skaļruņi ir elektroakustiski. Un šim skaņa nāk no apakšas un rada stīgu vibrāciju. (spēlē) Skaņa kustina stīgas. Man šis ir arī jānoskaņo. Mesiāns šo neizmanto pārāk daudz, "Turangalilā" tas neskan. Bet, ja ir iespējams, man patīk ņemt to līdzi, lai parādītu cilvēkiem. Šo skaļruni var arī sagatavot – var pie stīgām vai aiz tām kaut ko pielikt. Var pielikt papīru, var matāla stienīšus. Un tad skaņa ir ļoti liela un var redzēt kā viss pievienotais kustas. Es daudz to izmantoju savās performancēs.

Vai jums ir daudz koncertu?

Jā, bet tas atkarīgs no perioda. Ne vienmēr var visu izdarīt un vienmēr jārēķinās ar to, ka man pašai jāved instruments.

Vai nebaidāties ceļot ar savu instrumentu?

Nē, ja baidīšos, tad nevarēšu spēlēt. Vienmēr tas ir jādara. Tad, kad tas nav pārāk tālu, vedam ar mašīnu. Uz Rīgu tas bija pārāk tālu, tāpēc mans intruments atbrauca ar citu transportu un es atlidoju.

Tā drošāk?

Nē, bet mums tā nācās darīt.

Un uz Ameriku?

Esmu bijusi Meksikā. Divas reizes. Viss kārtībā ir ar transportēšanu, bet problēmas sākas tad, kad jāšķērso robeža un muitas sargi grib visu atvērt, un tu jau neesi tam blakus. Viņi cenšas apskatīt visu, kas tur iekšā... Dažreiz mēs ņemam līdzi arī vairākus instrumentus, ja nu gadās kāda problēma. Mums jābūt gataviem pašiem to atrisināt.

Jums ir vairāki instrumenti?

Jā, viss dubultā.

Jābūt gatavam uz visu. Ir jau jauki ceļot, tā ir lieliska iespēja parādīt savu instrumentu. Tas nav kā ar citiem instrumentiem, kuri ir visur.  Ar Marteno viļņiem ir jāceļo, jo lielākoties citviet nav neviena viļņu spēlētāja.

Piemēram, kad biju Meksikā, tas bija tik jauki, es biju kā tāda eksotiska būtne ar savu franču instrumentu. Mums ir arī viens japāņu modelis, mazāks, kas nav piemērots Mesiānam, bet citiem koncertiem. Un tad cilvēki vēlas nopirkt to mazo.

Ļoti jauki, ka esat arī Rīgā. Gribētos dzirdēt arī daudzus citus skaņdarbus koncertā ar Marteno viļņiem. Vai varbūt jums jau ir kādas ieceras atbraukt vēlreiz?

Ļoti priecājos būt šeit! Par atkārtotu viesošanos nezinu, bet es ceru... Tas atkarīgs no jums! (smejas)