"Keramiķim ir liela līdzība ar dārznieku: jāpienāk īstajā brīdī un viss jāapčubina. Nedrīkst būt ne par sausu, ne par mitru. Tikai laika gaitā strādājot, to var iemācīties sajust," saka keramiķis Jānis Seiksts, kura darbnīcā Madonā viesojusies Dina Dūdiņa-Kurmiņa.

Keramiķis atklāj, ka tūristi viņa darbnīcu apmeklē visai bieži: pērn bijuši aptuveni 2000 apmeklētāju, bet šogad tālākie viesi bijuši no Indijas. Tomēr "Klasikai" ir tas gods viesoties tur, kur tūristus nemaz neved... Tur, kur māls un virpas.

Savu dzīvi ar mālu un keramiku Jānis Seiksts saistījis kopš 1968. gada. Māls, kas viņa rokās pārvēršas brīnumdaiļos traukos un priekšmetos, nācis no Lietuvas, Jelgavas, Rīgas, Jēkabpils. Pēdējos gadus vairāk viņš strādā ar Raunas mālu un arī to, kas nācis no Vaidavas: "Tas ir sarkanais Lodes māls — skaists, tumši sarkans, kurš pat apdedzinot nemaina savu toni."

Sākumā nepilnus divus gadus Jānis nostrādājis "Latvijas keramikā", bet vīlies.

"Vienmēr esmu vairījies un arī baidījies no rūpnieciska darba: tas nedod gandarījumu!"

Tāpēc drīz vien ceļš viņu aizvedis uz Cēsīm, kur arī nodzīvojis nepilnus divus gadus: "Tur viss bija jauki un labi, sirsnīgi draugi un mīļš darbs. Bet "diemžēl" iepazinos ar trim dārzniekiem, nopelniem bagātajiem un leģendārajiem selekcionāriem — Rūdolfu Dumbravu, Aleksandru Maizīti un Robertu Āboliņu, kuri pie mums brauca iepirkties. Viņi mani vilināja, sacīdami, lai tak aizbraucot uz Iedzēniem un paskatoties, cik pie viņiem skaisti. Esot arī liela, tukša māja, kā radīta keramiķa darbnīcai!

Aizbraucu un ieraudzīju tik fantastisku vietu, ka teicu: ja reiz kaut kur ir paradīze, tad šis ir paradīzes stūrītis...

Lielu darbu ieguldīju, visu iekopu, pārbūvēju, un rezultātā tur nodzīvoju 22 gadus."

Nu par savām mājām un darbavietu Jānis jau sen sauc Madonu. Pats savām rokām uzbūvējis māju, iekopis dārzu, kurā mīt gandrīz īstas peles un gandrīz īsti kaķi (protams, veidoti no māla).

Vai keramikai arī ir modes tendences? "Pirms gadiem desmit piecpadsmit topā bija melnā keramika. Visu vajadzēja tikai melnu! Sak', ko tas Seiksts taisa tos krāsainos, tur taču svins klāt! Šodien to melno nemaz vairs tā neizķer, pieprasa arī krāsaino," saka meistars un detalizēti atklāj keramiķa ikdienu un darba gaitu. Viņa mīļākie toņi ir pelēkie, sūnzaļais, dzeltenais. Starp citu, iespējams iegūt arī rozā glazūru.

"Reiz parēķināju: ar savām rokām visa mūža garumā esmu izstrādājis aptuveni 85 tonnas māla! Gadā aiziet aptuveni četras tonnas," stāsta mākslinieks, neslēpjot, ka keramiķa profesija ir fiziski smaga. Tāpēc arī "Latgales keramikā" strādājot maz sieviešu.

Tomēr māls nav vienīgā Jāņa Seiksta aizraušanās. Viņa intereses ir ļoti plašas: brīvbrīžos viņš glezno akvareļus, audzē dažnedažādus dekoratīvos augus, kas noder arī paša iekoptajam skaistajam dārzam, bet lazdas un liepas viņš izaudzējis... no sēkliņām!

"Keramiķiem jau no paaudzes paaudzē ir skaidrs, ka cepļa kurināšanai derīga ir tikai priedes un egles malka. Pārsvarā lietojam priedi — tā ir efektīgāka, jo dod garu liesmu," saka Jānis Seiksts.

Viņa lielākais gandarījums ir, ja izdodas sarīkot personālizstādi. Mazāks, bet arī — kad cepļa krāsni izdedzina. Pārsvarā tas notiek un vasarā un ziemas sākumā, lai, traukus kārtojot krāsnī, nesaltu pirksti.

"Vienmēr priecājos arī par ciemiņiem. Ja esmu pieprasīts un vajadzīgs — nu, tad es vienkārši esmu laimīgs cilvēks!"