"Nevaru palielīties - jo tagad neviens nelielās ar to, ka ilgi strādā vienā darba vietā -, bet man tā ir. Piecpadsmit gadu vecumā gribēju būt balerīna, dejotāja, horeogrāfe. Tad es gribēju būt māksliniece un visbeidzot aktrise. Gandrīz viss tā arī sanācis, tikai Rēzeknē. Kā es smejos, visi nevar būt Rīgā, kādam ir jādzīvo arī te," smej Rēzeknes Tautas teātra kostīmu māksliniece, scenogrāfe un aktrise Ināra Apele.

Viņas pirmā un vienīgā pamatdarba vieta ir Rēzeknes kultūras nams. Sākumā Ināra uz Tautas teātri atnākusi izmēģināt savus spēkus aktierspēlē, taču drīz vien sākusi darboties arī ar tērpiem un scenogrāfiju.

Ināra ir no tiem cilvēkiem, kuri ikdienā nēsā ērtas džinsu bikses, zempapēžu apavus un mugursomu. Varbūt ne tik daudz patikšanas, bet gan skrienošā dzīvesveida un darbos līdzņemamo mantu dēļ.

Ar mākslinieci tiekamies Rēzeknes kultūras namā - telpā, uz kuras durvīm rakstīts: "Kostīmmeistare". Aiz tām slēpjas vairākas nelielas telpas, kur cieši viens pie otra divos stāvos uz pakaramajiem sarindoti tērpi, kas rūpīgi pārklāti, lai nenoputētu vai neizbalētu. Daži no tērpiem un rekvizītiem te glabājas pat no pagājušā gadsimta vidus. “Viss tiek saglabāts, jo jebkura lieta pēc desmit gadiem kļūst par ļoti vērtīgu sava laika zīmi.”

 

Mūsdienu straujais ritms un cilvēku pārbarošana ar visu, tostarp kultūru, kam praktiski būtu jābūt kā nesteidzīgi baudāmam desertam, māksliniecei nepatīk, jo tas zināmā mērā ietekmē arī viņas darbu – tā ātrumu, izpildes veidu un kvalitāti.

“Man šķiet, ka mums ir neliela kultūras pārprodukcija - gan pilsētā, gan valstī kopumā. Domāju, tagad arī ir tāds laiks, ka mēs to vairs nebaudām. Piemēram, ja agrāk bija uzrakstīta grāmata, cilvēks to lasīja desmit reizes. Bet tagad - dodiet nākošo, dodiet nākošo! Kultūru šobrīd mēs dažbrīd patērējam kā pārtiku - tas man negaršo, šo atkritumos..."

Par kostīmu radīšanas procesu un aktrises ampluā Rēzeknes Tautas teātrī māksliniece stāsta: "Režisore izvēlas darbus, lasa tos mums. Mēs izvēlamies. Tad mēs tos visi lasām, analizējam, organizējam prāta vētru, apmaināmies ar dažādām idejām par to, kāda būs izrādes forma un pati izrāde. Līdz ar to ir lasīšanas process, etīžu process teātra istabā, tad nāk skatuve. Kas attiecas uz maniem darbiem - scenogrāfiju un kostīmiem - process sākas bibliotēkā, pie datora, jo notiek ideju meklēšana. Kaut gan, kā es smejos, viss sen jau ir atklāts. Ritenis sen jau atklāts un ir grūti kaut ko atklāt no jauna. Un vispār - izrāde ir organisms jeb process, un tā izdošanās ir atkarīga no tā, vai tu vari atrast pareizo atslēgu un atslēgt durvis vai nē. Citreiz ir vesela kaudze ar atslēgām, tu visas liec iekšā, bet durvis kā neveras vaļā, tā neveras. Un tu nevari to darbu atkost, tas iznāk samocīts. Citkārt atkal - ieliec atslēgu, durvis atveras, un darbs ir tik viegls, un pašam prieks. Es uzskatu, ka tērps aktierim iedod ļoti daudz procentu no lomas.

Domāju, ka mana privilēģija tērpu radīšanā ir tā, ka pati esmu aktrise. Ļoti izjūtu, meklēju tos interesantos tēlus, kas ir dzīvē, filmās, vēsturē, un līdz ar to man tie varbūt sanāk tādi sarkastiski, pārspīlēti."