Rakstniecei Ingai Ābelei šis ir atelpas laiks pēc vēsturiskā romāna "Klūgu mūks" uzrakstīšanas un lugas "Aspazija. Personīgi" tautās palaišanas uz Jaunā Rīgas teātra skatuves.

Jā, šobrīd Inga Ābele ir "zirgā". Par to liecina gan izpārdotās "Aspazija. Personīgi" izrādes (prieks par tiem, kuri teātrī nemeklē tikai izklaidi, bet saturīgumu!) un teju visu nozīmīgāko Latvijas literatūras balvu piešķiršana Ingas Ābeles romānam "Klūgu mūks" (Dzintara Soduma balva par novatorismu literatūrā, Literatūras Gada balva 2014 un skatītāju/klausītāju atzinības balva "Kilograms kultūras 2014").

Ilga Auguste un raidījums "Mākslinieka darbistabā" aicina doties uz vietu, kur tapuši šie un citi Ingas Ābeles darbi (stāstu krājums "Kamenes un skudras", romāns "Paisums", lugas "Tumšie brieži", "Dzelzszāle" un "Jasmīns", par ko Inga izpelnījusies titulu "Latviešu modernās dramaturģijas spožākā parādība"). Viņas darbistaba jau deviņus gadus atrodas Siguldā, dzīvesbiedra Gunāra Dukštes uzbūvētajā ģimenes mājā. Sensenos laikos šajā apkārtnē pleties ledus ezers, kas ieskāvis Rīgu un devis vārdus tautasdziesmai "Visapkārt smilšu kalni / Visa Rīga ūdenī…" Un tepat blakus jau arī ir tie smilšu kalni, no kuriem, ja labi ieskatās, varot Rīgu redzēt.

No Stiķenu mājām un apkārtnes dvašo miers. Pat abi kurtu sugas suņi sevi neapgrūtina ar uzmanības izrādīšanu ciemiņiem - vien laiski paceļ galvas, paskatās - sak’, kaut kāds neliels troksnis pagalmā traucē gulēt, - un zviln tālāk. No pārsātināšanās ar informāciju sevi cenšas pasargāt arī mājas saimnieki, pretojoties skrejošajam laikam.

Inga Ābele saka, ka jau pāris gadu viņa nelasot avīzes un neskatoties televīziju, izņemot pārraides par dzīvnieciņiem. Vienīgais periodikas viesis viņu mājās ir iknedēļas žurnāls "Ir".

Viņa ir sapratusi: nesteidzīgāk dzīvojot, vienīgais, ko viņa zaudē, ir jezga, taču būtiskākā informācija pie viņas vienalga atnāk - vai nu caur draugiem, vai kādā citā veidā.

Savus darbus Inga raksta datorā, kaut agrāk viņai ļoti paticis rakstīt ar rakstāmmašīnu. Iedvesmojis pat ritms, kāds veidojies, spiežot taustiņus un  pārvelkot rakstāmmašīnas kuģi atpakaļ: "Klap – klap-klap un žžžžik!" Dators strādā klusāk, veiklāk, bet provocē liekvārdību, un tad svarīgi ir visu nevajadzīgo nomest nost. Savukārt datora priekšrocība ir ātrums.

"Pēdējos trīs gadus es izjūtu tādu laika trūkumu, ka tad, kad pieklūpu pie datora, man jau tik daudz ir izdomāts, ka domas nesas teju vai sešos virzienos un es tām tikko spēju tikt līdzi..."