Rēzeknes novada Nautrēnu pagasta Rogovka ir pazīstama ar to, ka te dzimuši un strādājuši daudzi Latgales patrioti un talantīgi cilvēki - Latgales sabiedriskie darbinieki, dzejnieki Pīters Miglinīks, Andrīvs Jūrdžs, Antons Kūkojs, Pēteris Jurciņš. Savukārt Šodien netālu no Rogovkas esošajā – Zaļmuižā bijušās muižas ēkā savu darbnīcu iekārtojis un jau 20 gadus strādā metālmākslinieks Jānis Ļubka, ko vietējie sauc - “mūsu kalēju”. Mākslinieks, spītējot cienījamajam vecumam, joprojām kurina ēzi. Lai arī savos 76 gados sarežģītus darbus viņš vairs gandrīz neuzsāk, joprojām no dzelzs kaļ dažādus sadzīves priekšmetus, neaizmirstot tiem piešķirt arī māksliniecisku piesitienu.

 

Jānis Ļubka ar kalšanu nodarbojas jau kopš 1970. gada, kaut gan skolā apguvis kokgriezēja amatu. Svečturi, aproces, pulksteņi, puķu turētāji, spoguļi, drēbju pakaramie, krēsli, žogi, trepju un balkonu margas, durvju eņģes, vārti no metāla top Jāņa Ļubkas darbnīcā, kas iekārtojusies vēsturiskā muižas vietā.

“Šī bija pati galvenā Latgales muiža, tai bija pakļautas 7 mazākas muižas. Arī Lietuvā un Polijā. Kad atnācu uz šejieni, domāju, ka tā ir vācu muiža, taču izrādās, ka te bijuši dāņi. Te ir arī viņu kapi. Akmens sienas, mūri, spoguļdīķi, suņu pastaigu laukumi, dendroloģiskais parks, kur tagad kāju var nolauzt,” Jānis izrāda apkārtni, kur par aizvadītā gadsimta godību atgādina kādreizējo ēku akmens pamati. Savu smēdi metālmākslinieks ierīkojis pārbūvētajā muižas kungu dzīvojamā ēkā, kur padomju gados atradies vietējais klubs. “Šī ēka ir pati galvenā. Te muižkungs dzīvoja."

Tagad te strādāju es. Te bija divi stāvi. Augšā kungi dzīvoja, bet apakšā viņiem pieņemšanas zāles bija. Tur tālāk bija pagrabi. Viņiem bija savas vējdzirnavas.

Te pirms 20 gadiem, tolaik Rīgā jau 40 gadus nodzīvojušais un labi pazīstamais mākslas studijas “Zīle” vadītājs Jānis Ļubka, nolēma ierīkot smēdi. Kalēja prasmes viņš apguva mācoties no vecmeistariem - skatījās, pētīja, fotografēja, skicēja viņu darbus, iedziļinājās metālizstrādājumu tapšanas niansēs.

“Savulaik es pabeidzu 7. profesionāli tehnisko skolu Rīgā kā galdnieks. Iemācījos zīmēt, rasēt. Tad apmeklēju juvelieru kursus un pārgāju juvelieros. Tur es kādi trīs gadi nostrādāju un beigās tiku par kalēju. Kļuvu par Tautas mākslas studijas "Zīle " vadītāju, un nolēmu vairāk pievērsties metālam, jo ar tādām sīkām mantiņām, rotaslietām, tad jau viss bija apkarināts. Dzintars jau bija vairāk kā vajag. Sāku nodarboties ar kalšanu."

Braucu pēc pieredzes uz citām valstīm: Čehoslovākiju, Dienvidslāviju. Atvedu grāmatas, mācījos, jo krievu laikos nebija nekā. Ko mēs nofotografējām, pēc tā arī mācījāmies, atmiņās dalās Jānis Ļubka.

“Mums savā laikā mācīja ļoti slaveni cilvēki. Tāds kā Pēteris Martinsons, Džems Bodnieks, kas ar krāsaino metālu vairāk nodarbojās. Maskavā, Rīgas metro stacija celta uz pēc viņa skicēm. Jānis Pujāts mums stāstīja visus jaunumus. Lieta ar to tautas mākslu bija pati nopietnākā, jo studijas auga, plauka, cilvēku bija ļoti daudz un tie visi bija cilvēki ar izglītību un bija ieinteresēti strādāt. Vēl bija ļoti liela problēma, ka mēs tajā laikā nevarējām realizēt saražoto produkciju. Ko izdarīja Pujātu Jānis ar Kaupužu? Brauca uz Maskavu, sēdēja uz kāpnītēm, kamēr pieņēma likumu par to, ka tautas mākslas meistariem tika atļauts tirgot saražoto. Un tad sākās Brīvdabas muzeja tirgus, citi tirgi.”

Taču laiki mainījās un Jānis aizvien biežāk sāka domāt par atgriešanos dzimtajā pusē. Un atgriezās. Taču sākumā dzīve laukos viegla nav bijusi. Šobrīd Latgalē nodzīvoti jau vairāk kā 20 gadi. Pa šo laiku Jānis ir daudz strādājis, lielākā daļa darba bijusi saistīta ar pasūtījumiem. Tapuši gan mākslas darbi, gan sadzīvē nepieciešamie priekšmeti. Daudzi Jāņa darbi veidoti latviešu etnogrāfiskā stilā un turpina vecās latviešu kalējmākslas tradīcijas.

“Laikā no deviņdesmitajiem līdz divtūkstošajiem gadiem spēcīgajiem zemniekiem savu remontdarbnīcu nebija. Viņi visi gāja pie manis gan mašīnas labot, gan kombainus, visu, kas tik bija vajadzīgs. Tagad viņi paši ir uzcēluši savas darbnīcas un tagad jau arī tāda tehnika, ka pats nedrīksti aiztikt,” par darbu pēc mākslas studijas “Zīle” stāsta Jānis Ļubka.

Taču visos laukos esmu strādājis cilvēkiem. Lauku cilvēkam vajadzīgs kruķītis, vajadzīga lāpsta, pilsētniekam atkal - labs mājas karoga turētājs. Vienmēr, protams, ņemot vērā pasūtītāja vēlmi, centos ieliek savā kalumā arī kādu tautas ornamentu vai zīmi.

Zinot, ka ieradīsies ciemiņi, Jānis ir iekurinājis ēzi un gatavs parādīt, kā viņš jokojot saka, elementārāko dzelzs apstrādi. Jāņa smēde nav maza, piekvēpusi, kādu esam redzējuši vecās filmās. Telpa ar betona grīdu, daudziem logiem un simtiem dažādu lielāku un mazāku dzelzs priekšmetu. Nezinātājs pat neatšķirs vai tas vēl tikai apstrādei domātais metāla gabals vai jau kāds instruments, ar kuriem tik veikli darbojas meistars, “tagad par kalšanu pēc sentēvu metodēm var tikai muzejā uzzināt. Vairāk tā nestrādā. Laiks iet uz priekšu. Agrāk bija plēšas, to gaisu pūta un dzina, tagad viss ir elektrificēts.”

Jānis stāsta, ka mūsdienās amatnieku darinājumu lielākais noieta tirgus ir dažādās pašvaldībās rīkotie tirdziņi. Te visbiežāk arī satiekas aroda pratēji, apspriež jaunumus, dalās atklājumos, kontaktējas ar pircējiem un saņem pasūtījumus.

“Būtībā meistaram ir ļoti patīkami aizbraukt uz tirgu, jo cilvēki tur ir dažādi. Viņi man pasūta kādu sadzīvē nepieciešamu priekšmetu, izstāsta kā gribētu, lai tas izskatās, arī dažreiz pamāca,” stāsta Jānis.

Taujāts par nākotni Jānis Ļubka, tikai drūmi nogroza galvu un atklāj, ka tā īsti par to pat negribot runāt, jo aizvadīto gadu pieredze liecina, ka jaunie nevēlas strādāt fizisku darbu un, viņaprāt, tāds amats kā kalējs ir uz izmiršanas robežas. Neesot, kam nodot ne savas zināšanas, ne pieredzi.

“Es jau Rīgā atstājis studiju, domāju, ja jau uz Rogovku atnāks tāda slavena skola, tad te daudzi gribēs iemācīties strādāt ar metālu. Taču notika tieši pretēji. Interesentu kļuva aizvien mazāk un mazāk. Redz, tas esot smags un netīrs darbs. Tagad man pacietība ir beigusies. Es te esmu, ja kāds grib, lai nāk. Bet tas, ka vecie amatu meistari aiziet, bet jaunie viņu vietā nenāk, manuprāt, ir problēma, kas jārisina valstiskā līmenī, citādi būs atkal jāsāk visu no jauna, tāpat kā mēs to savulaik darījām.”

Jānis Ļubka atklāj galveno meistarības noslēpumu – mīlestību pret darbu. “Vispirms jau ir jābūt tā, ka cilvēkam patīk metāls, ka tas viņu uzrunā. Uzreiz neviens netiek par meistaru, protams, ka tur ir jāmācās, jāzina. Vispirms kāda arodskola jābeidz, lai būtu kāda saprašana.”

Ar gadiem Jānis vairs tik aktīvi nestrādā un kādreiz tapušie skaistie darbi, tagad vairāk atgādina par jaunības gadiem, kad braukts gan uz ārzemēm, gan rīkotas izstādes un apmācīti desmitiem mācekļu.

Tagad strādāju tad, ja uznāk gribēšana. Daudz jau man ir uzskicēts, uzzīmēts no veciem laikiem. Varētu te dienu un nakti strādāt, bet nav vairs veselības, nav vairs spēka.

Varētu jau mūsu sarunu pabeigt uz tādas skumjas nots, taču tad tas nebūtu stāsts par Jāni Ļubku, pēc smagas nopūtas viņa acis atkal draiski iemirdzas, jo taču jāparāda tām atbraucējām žurnālistēm, ka kalēja darbs nav nekāda taustiņu klabināšana. Atkal ēzē tiek karsēts metāls un kopā kaļam un vijam daudzās mājās nepieciešamāko priekšmetu – krāsns kruķi. Tam vēl seko metāla lapiņu, ornamentu kalšana, kas meistara stiprajās rokās tāds nieka darbiņš vien šķiet.