Preiļos, blakus Preiļu pils parka kompleksam, fotogrāfs, Latgales fotogrāfu biedrības dibinātājs Igors Pličs restaurējis vienu no slaveno grāfu Borhu ēkām un ierīkojis tajā viesu māju “Pie Pliča”, kurā darbojas arī viņa fotosalons.

Te starp fotogrāfijām, gleznām, privāto muzeju ar senajiem latgaliešu sadzīves priekšmetiem un bagātīgu iespieddarbu krājumu jau padsmit gadus Igors dzīvo, rada un arvien tiecas atstāt aiz sevis paliekošas pēdas, un viņaprāt tieši grāmatas tam ir ideāli piemērotas. Šā gada pavasarī izdots nu jau otrais viņa un Latgales fotogrāfu biedrības veikums – apjomīgais fotoalbums “Latgalietis XXI gadsimtā”.

Pirms 7 gadiem apvienojot Latgales fotogrāfus biedrībā mērķu un cerību bijis daudz. Šobrīd, neskatoties uz to, ka daudz ko tā arī izdarīt nav izdevies, gandarījums par vairākām būtiskām lietām tomēr esot.

“Pateicoties manai aktivitātei fotogrāfu pulks palika kuplāks. Tas arī ir gandarījums. Jūtu, ka kaut ko esmu darījis lietas labā. Katram cilvēkam ir jābūt sabiedriski noderīgam, lietderīgam. Tiklīdz cilvēks sāk vairāk ņemt nekā dot, tad viņš pārvēršas par, piedošanu,- parazītu.”

Jau kopš 70-to gadu beigām Igors regulāri rīko savu darbu personālizstādes gan Latvijā, gan ārpus tās robežām. Viņa fotogrāfijas tiek izmantotas tūkstošiem pastkaršu, dažādos bukletos, prezentāciju materiālos, kultūrvēsturiskajās monogrāfijās un daudz kur citur. Neskatoties uz to, Igors sevi uzskata nevis par mākslinieku, bet gan par radošu personību, kura sniedz cilvēkiem fotopakalpojumus - fotogrāfs.

Par fotogrāfa profesiju sapņojis jau no bērnības, spilgti atceras, kā pirmo reiz fotoaparats viņam uzticēts 4. klasē, lai kopā ar ciema fotogrāfu iemūžinatu kaimiņa bēres. Šobrīd pēc izglītības viņš ir viens no retajiem fototehnalogiem Latvijā.

“Agrāk fotogrāfi dzīvoja kā grāfi. Viņus cienīja, aicināja un gaidīja uz visādiem pasākumiem. Tā bija diezgan prestiža profesija.”

Igors ir viens no Latgales fotogrāfu biedrības dibinātājiem, galvenais iniciators. Pēc tam, kad mūžībā aizgāja viņa draugs, mākslinieks Jānis Gleizds, 2010. gadā, Igors sapratis, ka vietējiem fotogrāfiem ir jāapvienojas. Vaicāts, vai izdevies sasniegt biedrības izvirzītos mērķus, Igors atbild: “Es atsaukšos uz ebreju gudrību. Mēs nekad nekļūsim gudri, bet mēs drīkstam cerēt kļūt par mācekļiem. Un šajā kontekstā varu teikt, ka es neesmu sasniedzis un diez vai sasniegšu. Tā ir kustība, kam nav gala.”

Igors atzīst labu fotogrāfu nav daudz, savukart “knipsētāju” gan. "Ir tādi kas kā paparaci ķersta kadrus, bet ir tādi, kas uzskicē ideju un tad to realizē.

Tā ir māksla – izdomāt un tad radīt. Nevis radīt un tikai pēc tam domāt. Tā varētu būt viena no atšķirībām starp kniksētājiem un fotogrāfiem.

Svarīgi ir galvā ideju radīt, ko tu gribi, un kapēc - vajadzīgs mērķis. No mērķa atkarīgs kādu aparātu tev vajag, kādus apstākļus. Vajadzīgs mērķis. Bez jēgas nav jēgas neko darīt.

Te ļoti noderīgas ir šādas biedrības, kur sanāk kopā cilvēki ar vienādām interesēm, taisa izstādes, viens otram rāda savas bildes, radoši parunā, pastrīdās, apmeklē dažādas izstādes, skatās žurnālus, grāmatas, analizē. Tādā veidā notiek tāds pašizglītošanās ceļs. Ir arī ļoti daudz cilvēku, kas veiksmīgi fotografē arī bez Īpašas izglītības. Tie laikam ir gēni vai iedzimts talants. Nē, man iedzimts nav. Man ir radoša dvēsele. Mani dažkārt sauc par mākslinieku, es to uztveru kā tādu zināmu glaimu, es neesmu mākslinieks. Šo vārdu ir jānopelna.”

Šobrīd Latgales fotogrāfu biedrība, Igora Pliča vadībā izdevusi jau divus apjomīgus fotoalbūmus - 2013.gadā “Latgale fotogrāfijas” un šā gada pavasarī “Latgalietis 21. gadsimtā”. Igors Pličs Latvijas 100gadei cer izdot vēl arī trešo grāmatu ar Latgales ainavām.

"Mans žanrs ir ainavas. Es gaidu, kad mani, tā teikt, mūza apmeklē, tad es metu visu pie malas un skrienu uz to pašu, tuvāko Preiļu pils parku. Tā neatnāk viena, bet gan ar laikapstākļiem, ar gadalaikiem, tas viss kopā. Tas nevar būt uz pasūtījuma, aizej man nofotografē mākslinieciski augstvērtīgu bildi, tā nav. Eju un meklēju. 37 gadus dzīvoju Preiļos un fotografēju parku un katru rezi atrodu kaut ko jaunu.”