Šoreiz mākslinieka darbistabā dosimies uz Preiļiem pie gleznotāja Jāņa Plivdas.

Jānis nupat kā saņēma Jāzepa Pīgožņa balvu Latvijas ainavu glezniecībā. No septiņiem izvirzītājiem balvas pretendentiem Jāņa 2017. gadā tapušais darbs “Gaiļmuiža” tika novērts ar augstāko atzinību. Jānis saņēma Jāņa Strupuļa veidoto laureāta medaļu, Zelta diplomu un Preiļu novada domes piešķirto naudas balvu 3000 eiro. Raidījumā par Jāņa Plivdas sajūtām pēc konkursa, par Jāņa ikdienu, kas ieskauta mākslā.

Jānis Plivda dzīvo netālu no Preiļu pilsētas. Pēc norādēm Jāņa dzīvesvietu atrodu veiksmīgi, proti, aiz Preiļu pilsētas robežzīmes, pirmā māja, pa labi ar zaļu jumtu. Klauvēju pie durvīm, jāuzgaida. Klauvēju vēlreiz. Sāku domāt, vai esmu ieradusies pareizi, pēc neilga brīža durvis atver un mani sagaida gleznotājs Jānis Plivda.

Jānis aicina istabā, apsēstos blakus pelēcīgi strīpainam kaķim, kurš ērti iekārtojies guļ mīkstajā krēslā, manai atnākšanai un vēlmei apsēsties blakus nepievērš vērību. Kaķi sauc Beka. Tiekamies desmitos no rīta.  Aicinot iekšā, Jānis ieminas, ka ieplānojis vēl šodien doties pēc sarunas uz Krāslavas plenēru, vēlas vēl paspēt piedalīties plenēra beidzamajās dienās. Jānis arī brīdina, ka neesot nekāds runātājs, esot vairāk vērotājs no malas un darītājs. Sarunas laikā pēc pateiktas domas vairākkārtīgi iestāsies pauzes,  taču pauzes komunicējoties ar Jāni šķiet vietā un pašsaprotamas, tās nav neērtās pauzes, kad nezini, ko teikt. Tās ir pauzes, lai apdomātos. Istabā izkārtoti gan uz molberta, gan uz grīdas pie sienas pieslieti Jāņa darbi.

“Kādēļ ainavas? Ainavas man vistuvākās. Es agrāk biju pavisam klusiņš, cilvēki mani īpaši nesaistīja, bet gan vairāk ainavas, noskaņas, krāsas.

Man nepatīk reālo attēlot, bet kaut ko savu gribas ielikt, savu triepienu, krāsu savu, pārveidot dabu nedaudz.  Man patīk pavasaris un rudens, kad viss krāsains, pavasarī silti, gaiši, zaļgani toņi, kad sniegs nokūst, viss tāds brūngans, okerīgs, tas arī patīk”, stāsta Jānis Plivda.

Gleznotājam Jānim Plivdam decembrī paliks četrdesmit gadi, lai gan dzimis ziemas mēnesī, ziema gleznotāju neiedvesmo, pārāk maz krāsu, krāsu pietrūkst arī vasarā, jo viss esot zaļš. Jānim patīk krāsas, tās saskatīt un ar tām piepildīt dabas ainavas. Jau bērnībā parādījušies pirmie neapzinātie mēģinājumi zīmēt, tāpēc likumsakarīgs bija solis pēc devītās klases doties mācīties uz Rēzeknes mākslas koledžu. Pēc piecu gadu studijām Jānis turpināja mākslinieka ceļu.

“Pirmais zīmējums bija uz gultas malas, koka kulta bija, un uz tās malas es paņēmu ogli un uzzīmēju kaķi, tad man bija četri, trīs gadi. 

Atceros, atbrauca mamma ar tēti no darba, es priecīgs lielījos kādu kaķi uzzīmēju, ja tagad paskatās, tas bija nedarbs, taču viņi neko neteica, arī priecājās. Pēc tam ar zīmuļiem, jo krāsām nepietika naudas, mēs bijām septiņi bērni ģimenē, tēvs ātri nomira, mamma viena pati bija. Zīmuļi bija un zīmēju.  Skolas laikos atceros braucām mēs uz izstādi, tur gleznas bija sakārtas, atceros tāda ziemas diena bija  uzgleznota, tā ļoti labi iespiedās atmiņā, es nezinu, kas par autoru, bet es tā domāju, ka arī gribu tā gleznot”, stāsta Jānis Plivda.

Saņemot galveno balvu Jāzepa Pīgožņa konkursā “Latvijas ainavu glezniecībā”, Jānis atzīst, ka  šāds novērtējums ir ļoti laba motivācija turpināt darīt iesākto. Kopumā konkursa izstādei  tika pieteikti 149 autoru 264 mākslas darbi, no kuriem izstādē Rīgas Pētera baznīcā tika eksponēti 112 autoru 138 darbi. No izvirzītajiem septiņiem balvas pretendentiem Jānis Plivda par 2017. gadā tapušo darbu “Gaiļmuiža”, tika atzīts par labāko.  Balvu saņēma Preiļos, Jāzepa Pīgožņa dzimšanas dienā, 15.septembrī.

“Gaiļmuiža, tas ir netālu no Preiļiem ciemats, plenēra laikā es sāku gleznot mazas skices, ziemā skatījos, ka var uztaisīt lielāku no skicēm. Man bija divas skices, saliku kopā, paņēmu labāko no tā un sanāca, ka pats labākais darbs.  Es gribēju uz Pīgožņa balvu citu darbu vest, bet bija eļļas tehnikā un nebija nokaltis, tāpēc izdomāju, ka vedīšu “Gaiļmuižu”, darbs ar akrilu, pabeidzu vēl ātri. Māksliniekam laikam viss pēdējā brīdī top”.

Jau divus gadus Jānis ir Rēzeknes mākslas un dizaina vidusskolas gleznošanas skolotājs. Jānim patīk darbs skolā, tas ļauj pašam radoši attīstīties. Šogad arī Preiļos Jānis pasniedza meistarklases gleznošanā, visiem, kuri vēlējās iepazīt mākslu. Jānis ir sarīkojis arī vairākas savu darbu personālizstādes. Darbus arī pārdot, tos labākos gan patur sev, tādu padomu savulaik saņēmis no mākslinieka Jāzepa Pīgožņa.

“Katru gadu vienu labāko darbu atstāt un nekad nepārdot, ies laiks paliks piecdesmit vai sešdesmit būs laba izstāde, labākajiem darbiem, mēģinu pieturēties pie tā”.

Sarunas laikā Jānim iezvanās telefons, zvanītājs jautā, kad Jānis dosies uz plenēru, saprotu, ka jālaiž Jānis no runāšanas par mākslu, doties uz reālu būšanu mākslā. Kā Jānis pats saka, māksliniekam ir jāglezno, jātrenē roka, kā jebkurā profesijā jāattīstās. Ejot ārā priekštelpā pamanu vēl vienu uz molberta novietotu darbu, Jānis tā mēdz darīt.

“Kuri nav pabeigti, eju garām un paskatos, lai atcerētos, jo kaut kur apstājos un nezinu, ko tālāk gleznot”, atsveicinoties nosaka Jānis.

Ejot uz mašīnu domāju, ka Jānim Plivdam māksla no idejas līdz gala rezultātam ir  vienmēr līdzās, gan dzīvē, gan domāšanā. Pirmais, ko ierauga, ieejot mājās, uz molberta tapšanas procesā ainava no Preiļiem. Tas šķiet pašsaprotami, ka ikdiena un darbs savijušies kopā!