Rēzeknes novada Maltas pagasta Garkalnos, podnieku darbnīcā “Malny Wylky” kopā ar vīru saimnieko un rada latgaliešu māksliniece Vēsma Ušpele. Lauku sēta, kurā ne vien rit ikdiena, bet arī top aizvien jauni un radoši darbi, līdzinās nelielam brīvdabas muzejam - senas būves, dažādi viduslaiku elementi, melnais ceplis, seno gludekļu un eļļas lukturu kolekcijas te mijas ar melniem podiem un košām gleznām.

“Te mēs dzīvojam, ēdam, guļam, skatāmies TV un paralēli strādājam. Istaba ir sadalīta zonās. Tur, piemēram, ir Aivara zona, kur viņš arī taisa savas zivis. Te ir mana zona - tur es taisu podus un tur gleznoju. Man patīk, ka telpa ir pilna. Kad ir pilnīgs klusums, tad liekas, ka esi pasaules malā un nav neviena cilvēka. Man tas cilvēks laikam ir svarīgs un saruna, un būšana starp cilvēkiem,” Vēsma raidījuma “Mākslinieka darbistabā” veidotājiem izrāda vienu no mājas istabām, kas parasti svešiniekiem netiek atvērta. Viens stūris atvēlēts krāsām, paletēm un aizsāktām gleznām, otrā pusē galds darbam ar mālu un vēja zvanu siešanai, vēl viena krietna daļa istabas atvēlēta vīra Aivara krāsu tūbiņām, ar ko top krāsainas zivis, bet pie sienas liels televizors.

Vēsma ir gleznotāja ar ugunīgu raksturu un neizsīkstošu vēlmi arvien atklāt, iespējams tieši tādēļ vēl viens materiāls no kā viņa rada ir māls. Gleznošanu viņa studējusi Latvijas mākslas akadēmijas Latgales filiālē. Savukārt mālu kā materiālu iepazinusi un iemīlējusi pateicoties vīram Aivaram, kurš nāk no slavenās latgaliešu podnieku dzimtas – Ušpeļiem. Vēsma daudz joko un smejas, un kā teic viņa pati – uzvelku rozā brilles.

“Parasti jau ir tā, ka tu zini, ko tu gribi, bet gleznojot visādas nianses var aiziet arī uz citu pusi, un varbūt pat nejauši iegleznojas kaķis,” stāsta Vēsma.

Izstādēs Vēsma piedalās jau kopš 1995. gada un to skaits šodien mērojams vairākos desmitos. Mākslinieces gleznas lielākoties ir krāsainas un spilgtas, tāpat kā viņa pati. Daudz tiek gleznota daba un ziedi, te jāpiebilst, ka viņas favorītes pavisam noteikti ir sarkanās magones.

“Varbūt tieši tā krāsa ir vairāk nekā pati magone. Tā mani uzlādē. Es savā būtībā esmu diezgan auksta, skarba, un tas sarkanais mani sasilda,” atzīst pati māksliniece.

Uz jautājumu, kāda ir sajūta, kad pabeidz kādu darbu, Vēsma atbild uzreiz: “Mākslinieks nekad nepabeidz darbu. Mums mājās ir tāds skaists teiciens, ka glezna nav pabeigta, kamēr mākslinieks ir dzīvs, jo viņš jebkurā brīdī var ieiet tev istabā un drusku palabot. Parasti jau tas darbs, ja tu to glezno un tas tevi sāk šaudīt, tu pat nevari aizmigt, naktī jāceļas un jālabo, jo tu tajā visā esi iekšā. Tu dzīvo iekšā savās gleznās, gluži kā istabā. Kad tu viņā ieej un tu jau zini kur te kas būs. Ir darbi, kas vienkārši liek sevi pabeigt. Tāpēc man ļoti grūti ir sadalīt dienas režīmu, ja man jāizslauc kaza, jāiet malku palikt vai pastrādāt ar mālu. Ir tā, ka vai nu es strādāju ar mālu vai arī gleznoju. Domā šodien strādāšu ar mālu un gleznošu rīt, bet rītā tas māls jau jāpulē un tā. Māls ir ļoti greizsirdīgs uz citiem materiāliem. Tāpēc, kad es gleznoju, es mālu nolieku malā un otrādi. Tikai skatos uz to savu skaisto stūri, kur mani jau gaida audekls.”

Tieši Vēsma ir izstrādājusi latgaliešu kultūras gada balvas Boņuks veidolu, un jau kopš pirmās ceremonijas pirms desmit gadiem no māla ar rokām veido tās galveno balvu – puisēnu ar sunīti. Savukārt vīrs Aivars rūpējas par to apdedzināšanu. Tradicionāli, katra februāra pēdējā svētdienā viņas veidotie Boņuki nonāks to cilvēku rokās, kas ar savu devumu bagātinājuši Latgales kultūras dzīvi.

Vēsma Ušpele ir arī viena no latgales mākslinieču apvienības V.I.V.A. četrotnes, kur bez Vēsmas darbojas arī tādas gleznotājas kā Ilze Griezāne, Vija Stupāne un Agra Ritiņa. Mākslinieču kopējā sadarbība aizsākās pirms padsmit gadiem, šajā vasarā mūžībā aizgājušā “pūdnīku skūlas” dibinātāja Ēvalda Vasiļevska mājās “Akmenīšos”. Latvijas mākslas kontekstā šī apvienība unikāla ar to, ka ir ilgākais mākslinieku sadarbības piemērs.

“Kodols, bez kura vairs nevar iztikt. Katrai mums ir tāds savs devums tajā. [..] Tagad jau tie, kas organizē arī zina, ka šīs te četras jāaicina kopā, tas nozīmē, ka mūs jau redz kā kopumu. Katra par sevi mēs esam topošā vai esošā māksliniece, kura reāli arī strādā.”

Jau jaunvārī gleznotājas Vēsmas Ušpeles darbus, kas tapuši nesen noietā Santjago ceļa iespaidoti, varēs redzēt Rēzeknes novada Lūznavas muižā, izstādē kurai jau šobrīd māksliniece devusi nosaukumu “Kalnu safrāns”.

“Vienmēr ir tā, ja tu aizbrauc uz kaut kādiem pasākumiem, piemēram, Turcijā mēs bijām plenērā, un tur ir ļoti skaisti skati. Tad tu atbrauc, un neesi paspējis tur to visu uzgleznot, bet galvā tas ir un tur tā doma briest. Pazūdot aktualitātei, tas viss arī netop. Tagad man tas Santjago ceļš vēl ir aktuāls un tāpēc es domāju jāķeras uzreiz vērsim pie ragiem.”