Saruna ar gleznotāju Gundegu Rancāni, kuras audeklos iekonservētie dabas un ikdienas dzīves vērojumi ir veids kā  saglabāt atmiņas no krāšņiem un neatkārtojamiem dzīves mirkļiem.

"Māksla ir darbs, profesija, bauda, pienākums, dzīvesveids, liktenis, mīlestība, apsēstība, reliģija. Tai nav robežu. Nereti pārņem sajūta, ka esi nomaldījies, mēģinot atklāt glezniecības patiesos uzdevumus un šī procesa jēgu. Tomēr allaž atrodas kāda nenosakāma motivācija šo ceļu turpināt. Ceļu, kurš sākās agrā bērnībā, kad tēvs mudināja darboties ar krāsām. Drīz vien nešaubīgi zināju, ka glezniecība būs manas dzīves pamatsastāvdaļa.

Tagad apziņā pilnīgi izzudušas robežas starp ikdienišķām dzīves situācijām un mākslas tapšanas procesu, dažādiem izteiksmes veidiem un līdzekļiem. Katrs izdzīvojamais mirklis iztēlē transformējas par krāsu un ritmu kombinācijām, kas tur mitinās, kādu laiku briest, līdz beidzot pārtop par gleznu. Katrs solis ir dzinulis nākamajam, kas aizved meklējumos, liek radīt kaut ko jaunu un šajā procesā izjust pilnveidošanos".

Gundega Rancāne (1973) Latvijas Mākslas akadēmijā ir ieguvusi maģistra grādu glezniecībā, paralēli strādājot par vizuālās mākslas un kultūras vēstures skolotāju Makašānu Amatu vidusskolā, kurā kopš 2011. gada veic direktores pienākumus. Māksliniece sākotnēji savu radošo pašizpausmi apliecinājusi strādājot akvareļu tehnikā, taču kopš 1990.gada priekšroku dod eļļas glezniecībai. Viņas darbi atrodas privātkolekcijās Latvijā, ASV, Austrālijā, Vācijā, Zviedrijā, Francijā, Beļģijā, Polijā, Kanādā, Somijā un Izraēlā.