2016. gada 5. martā 87 gadu vecumā šīs zemes gaitas beidza viens no nozīmīgākajiem, drosmīgākajiem un interesantākajiem diriģentiem 20. gadsimtā - Nikolauss Arnonkūrs, vēsturiski informēta atskaņojuma pionieris. Izcils čellists savulaik, erudīts mūzikas vēsturnieks, pētnieks un daudzus iedvesmojošs maestro.

***

Bet 2005. gada vasarā Austrijas festivālā "Štīriarte", kura centrs atrodas Grācā, pats nozīmīgākais kultūras zīmols bija "Karmena". Izstāžu zālē varējām vērot dažādu laiku gleznas, zīmējumus, priekšmetus un instalācijas par šo tēmu, bet nesen uzceltajā Helmūta Lista koncertzālē – Žorža Bizē nemirstīgo operu. Īpašu mūsu interesi par to radīja latviešu baritona Egila Siliņa piedalīšanās Eskamiljo lomā, bet visas sabiedrības uzmanības lokā bija šī darba galvenais interprets – diriģents Nikolauss Arnonkūrs.

Nikolauss Arnonkūrs Grācas avangardiskajam iestudējumam, savā veidā par godu Štīriartes festivāla 20. gadei, bija izvēlējies Bizē operas "Karmena" oriģinālredakciju, kurā ir izvērsti rečitatīvi franču valodā. Līdz ar to uzvedums ilga gandrīz četras stundas. Bet šajā darbā diriģentam bija izcili labi palīgi: režisore Andrea Breta, labu solistu izlase – brīnišķīgā franču dziedātāja Nora Gubiša, kas Karmenu jau atveidojusi Monreālā, Monpeljē un Antverpenē, mocartiskās balss īpašnieks Kurts Štreits Hosē lomā, patīkams pārsteigums Arpine Rahdjiana kā Mikaela un jau mums labi pazīstamais toreadors Egils Siliņš. Neatsverama uzveduma veiksme ir Arnolda Šēnberga koris un Grācas bērnu koris un, protams,  Eiropas kamerorķestris.

Intervijas ar maestro festivāla laikā bija ļoti ierobežotas saspringtā mēģinājumu grafika dēļ, bet ar festivāla rīkotāju gādību "Klasikai" tomēr bija unikāla iespēja būt klāt mēģinājumu procesā un uzzināt gan diriģenta, gan režisores, gan atsevišķu mākslinieku domas par mūziku un šo īpatnējo, tomēr ļoti veiksmīgo skatuves versiju. 

Gunda Vaivode: Ja jums pirms 5 gadiem jautātu, vai jūs diriģēsiet Bizē "Karmenu", ko jūs atbildētu?

Nikolauss Arnonkūrs: Pirms pieciem gadiem es atbildētu – tam es neticu, pirms četriem gadiem es teiktu – nujā, ir jābūt kādai apstākļu sakritībai un tad tas varētu notikt

Kas runāja par sliktu šim darbam?

Pārpratums. Es šo darbu biju sapratis pilnībā nepareizi. Es to vienkārši nepazinu, jo nebiju studējis partitūru. Un tāpēc to uztvēru kā virspusīgu mūziku. Mans viedoklis mainījās caur fantastisku skolotāju, un viņu sauc Žaks Ofenbahs. Jaunībā es nebiju pārliecināts arī par Ofenbahu. Bet biju ievērojis, ka visi viņa darbi, izņemot "Hofmaņa stāstus", ir meistardarbi. Un jutu, kā tie tiecas uz Bizē, un tieši uz "Karmenu".

Es arī atcerējos kādu 50. gadu "Karmenas" iestudējumu, kurā pats piedalījos kā mūziķis un toreiz šis koncertiestudējums mani totāli savaldzināja. Pēc tam es to piemirsu, un likās - nē, "Karmenu" tā nevar spēlēt!

Mēs negribējām sekot tradīcijai. Dažreiz mēs gan gribējām zināt, no kurienes šī tradīcija nāk. Un tad mēs ieraudzījām, ka uz tās ir garoza.

Daža vieta bija pārklāta ar vērtīgu patinu un daudzas vietas bija noklātas ar dubļiem un netīrumiem. Tie bija jānotīra un tad pēkšņi atklājās (un to varu droši apgalvot), ka šī versija, ko mēs tagad spēlējam, ir ideālais Bizē.

***

Nikolausa Arnonkūra vadītajā mēģinājumu procesā netrūkst sulīgu izteicienu, humora, bet darbs ir nopietns un argumentēts: "Orķestra valoda ir tādā līmenī, kāda tā ir tikai pašiem labākajiem pasaules komponistiem.

Un, ja vēl piedevām viņš uzrakstījis pienācīgas melodijas, tad viņam vienkārši jākrīt ap kaklu.

Tad nevar teikt, ka melodijas ir par vienkāršu. Vai tad mūzika ir labāka, ja tā ir mazāk eingenglich?"

"Robežas starp izklaides mūziku un sakrālo mūziku nav. Tādas robežas nav. Visus cilvēkus, kam ir bail no tā saucamās nopietnās mūzikas, es gribētu paņemt pie rokas un pārvest pāri šai neesošajai robežai, lai viņi paši būtu izbrīnīti par to, ka mīl šo mūziku".