Vidzemē, Pulgošņa ezera krastā, reiz "Meņģeļu" mājas pieskandināja brāļi Jurjāni. Tagad muzeja apmeklētājus sagaida tā direktore Ieva Vilnīte.

Ieva ir pārliecināta: muzikālās Jurjānu ģimenes aura jūtama vēl aizvien. "Jau agrāk te diendienā skanēja mūzika, un arī šobrīd skan gan koru dziesmas, gan arī apmeklētāji labprāt un bieži uzdzied. Īpašā vieta ir Dziesmu kalns, kurā uzkāpjot, visi tiek aicināti dziedāt. Visbiežāk skan "Pūt, vējiņi!" un "Stāvēju dziedāju", jo kalns paliek kalns!"

Doma par muzeja izveidošanu radusies 70. gados, taču ilgu laiku šī saimniecība bijusi vien kā apskates vieta un muzeja funkcijas "Meņģeļu" mājas pilda no 1990. gada.

Ieva Vilnīte atklāj, kas no bijušās saimniecības saglabājies - tā ir dzīvojamā māja, klētiņa, stallis, gubenis un - pirtiņa. Interesanti, ka tieši pirtiņa muzeja ēku kompleksā saglābjusies tāda, kāda tā bijusi vēl tad, kad šeit dzīvoja Jurjāni.

"Dūmu pirts esot vissterilākā no visām pirtīm, un šajā pirtiņā dzimuši visi deviņi Jurjānu bērni! Kad radās doma izveidot muzeju, pirmā vieta, kuru atjaunoja, bija tieši pirtiņa," stāsta muzeja direktore Ieva Vilnīte, ieskicējot Jurjānu ģimenes dzimto māju raibo vēsturi.

Tikām klētiņā atrodas metālpūšamie instrumenti, kurus ļauts iemēģināt arī apmeklētājiem. Parasti tad jautrība sitot augstu vilni...

Bet kas sēdējis pie lielajām stellēm, kas arī rodamas "Meņģeļu" saimniecībā? Izrādās, ka lielākais audējs bijis tieši Jurjānu ģimenes tēvs! Turklāt viņš zīmējis arī ornamentus, kurus pēcāk ieaudis segās. "Ir ziņas, ka tuvējo māju meitas pie Jurjānu tēva nākušas aušanas mācībā - viņš patiesi bijis izslavēts audējs," zina stāstīt Ieva.

Izstaigājot "Meņģeļu" dzīvojamo māju, apskatām gan pārsteidzoši mazītiņo gultiņu, kurā itin labi un mīļi sagulējuši divi, un uzzinām, kādas pārvērtības šī celtne laika gaitā piedzīvojusi. Izrādās, ka jau tolaik te bijušas... apsildāmās grīdas!

"Mūziķu tēvs patiesi bijis izdomas bagāts cilvēks, kurš izfunktierējis dažādus praktiskus risinājumus, kas atvieglotu ikdienu. Piemēram, zem mājas atradās lauku virtuve. Kurinot maizes krāsni, siltums devīgi apsildījis dzīvojamo telpu grīdas," stāsta Ieva.

Savs stāsts ir arī par lupatu deķīšiem, kurus darinājuši tikai un vienīgi apmeklētāji. Ir skaidrs, ka muzejā valda liela rosība - te bieži brauc ne tikai ekskursiju grupas (turklāt taciņas tiek raktas arī ziemā), bet tiek arī rīkotas pavasara un rudens talkas. Tiesa gan: lai cik visi talcinieki un muzeja darbinieki arī čakli nestrādātu, vajadzību un sapņu netrūkst...

Vēl raidījumā uzzinām virkni interesantu faktu par Jurjānu ģimeni: piemēram, to, ka visi četri muzikāli apdāvinātie Jurjānu dēli - Pēteris, Andrejs, Juris un Pāvuls - pasaulē nākuši ik pa pieciem gadiem (ģimenē bijušas arī četras māsiņas un vēl viens brālis). Tāpat raidījumā iespējams dzirdēt, kā skan Jurjānu Andreja klavieres, kas gatavotas Jēkabpilī (vēlākajos gados tās iemēģinājis arī brālis Pāvuls).

Ieva Vilnīte neslēpj gandarījumu, ka pirms pāris gadiem ar Ērgļu novada pašvaldības atbalstu atjaunots Dziesmu kalns: tas kalpojis 1998. gada Dziesmu un deju svētkiem un bijis uzstādīts Doma laukumā.