“Es "pazaudējos" tajās lietās, ko radu. Tās ir manas intereses, pārdomas, atziņas un arī pārdzīvoti mirkļi. Šodien, arvien vairāk skatoties uz darbiem, es tajos redzu sevi pašu,” - tā par savu radošo darbošanos teic Rēzeknes novada “Podusētas” saimniece, viena no nedaudzajām nevirpotās keramikas meistarēm Aiga Dātava.

Aiga ir jauna, enerģiska sieviete, kas pirms nedaudz vairāk nekā pieciem gadiem no Lielvārdes pārvākusies uz vecu, pamestu sētu Latgalē, kur uzreiz uzsākusi aktīvu darbu pie sava jaunā zīmola “Podusēta” izveides. “Podusēta” apbrīnojami ātri iekaroja tirgu un arvien prata savus pircējus pārsteigt ar jaunām un interesantām idejām mālā.

“Nostrādāju tas fakts, ka es esmu pārvākusies un vecu māju Latgale. Iespējams, ka reizēm pat nebija tik liela interese par maniem darbiem un lietām, bet tieši par šo lēmumu.

Man liekās, ka cilvēkiem ikdienā ir bail. Bail uzdrīkstēties, riskēt un dzīvot savu dzīvi tā kā viņi vēlas. Šis solis bija par iemeslu tam, lai man pievērstu pastiprinātu uzmanību.

Tā sanāca, jo tas, protams, nebija nekāds mārketinga triks pārvākties uz vecu graustu ar mazu bērnu.”

Aiga daudz runā par brīvību un citām viņai būtiskām sajūtām. Atklāj, ka 2012. gada 8. jūlijs bija diena, kad viņa ar savu divgadīgo dēlu Gustavu pieņēma vienu no dzīves izaicinājumiem pārcelties no komfortabla dzīvokļa Rīgā uz aptuveni simts gadus senu, bez nopietna remonta dzīvošanai nepielāgotu māju Latgalē. Tieši te jaunā sieviete toreiz atrada ne vien brīvību pēc kuras tik ļoti tiecās, bet arī māju sajūtu. Vietu, kuru viņa pati redzēja izveidojam pēc saviem ieskatiem un vajadzībām.

“Man jaunākais brālis, kas man palīdzēja šeit pārvākties ar Gustavu [Aigas dēls] braucot prom raudāja. Jā, pārsteigumi bija daudz un dažādi, bet nekas jau nav neizdarāms. Man liekas, ka lielākā nelaime ir bailes, nedrošība, gļēvums. Mēs paši sev noliekam  robežas, ko un cik daudz mēs spējam vai nespējam izdarīt.  Man atkal ir tā, ka es nekad negribētu būt gļēva un nepārkāpt šo te robežu, aiz kuras man ir bail. Tad es sakožu zobus, eju,  daru, skatos un tad kaut kā viss sāk mainīties." 

Aiga atklāj, ka finansiālu apstākļu spiestai viņai jau agrā jaunībā bija jādomā arī par to, kā nopelnīt naudu. Tā nu ļaujoties vecmammas pierunāšanai Ogrē iestājusies keramiķos. Tālāk, kā atzīst pati meistare, mālu viņa sajutusi un iemīlējusi. “Kad es pabeidzu keramiķus man likās, ka man tas viss nepatīk. Tajā laikā es jau biju iepazinusies ar podniekiem, un tieši  podniecība ir tas, kas mani saista, uzrunā, atbrīvo un liek justies ērti un labi. Tagad man ir tāda divējāda sajūta, jo man patīk abas divas jomas, un patīk tās ik pa laikam sapludināt kopā.”

Guna: Tevi laikam biežāk sauc par podnieci tava zīmola dēļ?

Aiga: Jā. „Podusēta” ir šī vieta - daudzu sajūtu un lietu kopums. Arī sētas jomā, kas latgaliešiem ir saprotama un raksturīga. Arī lauki un pļavas, koki, dzīvnieki. Tas viss veido „Podusētu” un arī mani, jo mēs augam un attīstāmies kopā. Tad, kad es šeit ievācos viņa bija salīdzinoši nožēlojamā stāvoklī, tagad lēnām to remontējot un ejot katrai sienai un dēlītim cauri, maināmies mēs abas divas. [..] Šeit ierodoties un aizverot acis, es iekšēji šeit sajutu māju sajūtu un  iespēju šeit augt, attīstīties, mainīties un strādāt.

Guna: Tev patīk mālu savienot arī ar citiem materiāliem - ķieģeli, metāli, akmeņi.

Aiga: Jā, man patīk, ka ir neliela intriga un saspēle. Patīk meklēt kaut ko jaunu un savādāku. Brīžiem caur ikdienišķām situācijām iešaujas pilnīgi trakas idejas, bet es negribu pateiks sev, ka es to nemēģināšu, jo citi nepieņems. Tas laiks, kad mēs varam realizēt savas domas, idejas un sevi pašu ir tik īss, ka es nevaru atļauties to nedarīt.  Es nesen domāju par to, ka laikam ejot mainās iekšējās sajūtas, pasaules uztvere un līdz ar to arī darbi.

Šobrīd man gribās arvien sarežģītākus izaicinājumus, lai tas viss kļūtu interesanti man pašai, lai es mainītos un spētu paskatīties uz lietām vēl savādāk. Kad sākas tāda monotona ikdiena, kad nav kustības un izaugsmes, tas mani sāk smacēt. Tieši tāpēc es brīžiem izdomāju priekš sevis kaut kādas sarežģītas un šķietami pat neloģiskas lietas, lai tikai sajauktu to vienmulību.

Aiga atzīst, ka idejas rašanās ir visskaistākais darba tapšanas posms. “Man vislabāk patīk tā pirmā, iemīlēšanās stadija, tā es viņu saucu, kad uzplaiksnī pirmā dzirksts un tad tev gribās to apaudzēt un redzēt kā izskatās. Tas ir tāds iemīlēšanās process, kas tevi dzen uz priekšu un tu nejūti laiku, nejūti nogurumu. Tev ir tā iedvesma redzēt kā tas viss izskatīsies. Paiet laiks un emocijas noplok, jo tu tās jau esi izdzīvojis.”

Guna: Tu esi viena no nedaudzajām podniecēm, keramiķēm Latvijā, kas nevirpo un neglazē savus darbus?

Aiga: Mācījos uz keramiķiem un tad jau sāku paralēli kaut ko piestrādāt, veidot kaut ko tirdziņiem un arī veikaliņiem. Mamma dzīvoja trešajā stāva un tur es virpu nevarēju uzstiept. Tā es tobrīd izgāju no tās situācijas un darīju to ko varu. Bet tagad man to vairs nevajag. Galvenais ir tas, ka man tas neraisa nekādu interesi. Man patīk veidot ar rokām, jo tad ir tā mana brīvība, jo es varu izveidot visu, kas manā prātā ienāk. Šķībi greizas formas, dzīvniekus, lampas, visu. Salikt kopā kaut kādas pilnīgi neloģiskas lietas, kas vienojās un citreiz arī nesavienojās. Virpojot tu tomēr klausi virpai un pakļaujies viņas ritmam,  formai.

Lai gan Aigas darbi lielākoties neizskatās pēc tradicionālās Latgaliešu keramikas, jau padsmit gadus Aiga ir  „Latgolys pūdnīku skūlas” biedre. Šis ir radošs kolektīvs, kas rūpējas par tradicionālās podniecības saglabāšanu, nelieto industriālās un keramikas lietotāju veselībai kaitīgās tehnoloģijas, savu izstrādājumu apdedzināšanu veic "bedres" tipa malkas cepļos Aigu tā biedri savā pulciņā uzņēma kā savējo. “Pirmo reizi atbraucot uz Latgali man sanāca iepazīties ar „Latgolys pūdnīku skūlu” un tās vadītāju  Ēvaldu Vasiļevski, protams, es tajā visā procesā, podniecībā, melnajos cepļos, podniekos un viņu harizmā iemīlējos. Man tas viss likās ļoti interesanti un tur es saskatīju to brīvību, kas man, tajā pusaudžu vecumā šķita pietrūkstam.”

 Aiga apbrīnojami labi prot pasniegt un pārdot pašas radītās lietas. Tas ir smags un atbildīgs, vēl viens viņas darba process. Aiga atklāj, ka ikkatra fotosesija tiek rūpīgi pārdomāta un izvērta. “Ņemot vērā to, ka es radu lietas, ko gribu fotografēt, man pašai priekš sevis ir jābūt skaidrai tai koncepcijai kā es to pasniedzu. Savukārt fotogrāfs ienes savu, niansētu skatījumu, protams, kvalitāti, rakursus, gaismas, ēnas. Tā ir vēl viena vesela pasaule, ko šajā noslēguma darba ciklā pienes tieši fotogrāfs un tas ir svarīgi."