Par darbiem, kurus nesen Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) iegādājies savas laikmetīgās mākslas kolekcijas papildināšanai, par ilustrāciju kolekcijas nozīmi, kā arī par citām laikmetīgās mākslas aktualitātēm raidījumā "Mākslas vingrošana" sarunājas ilustratore Elīna Brasliņa, grafiķis Paulis Liepa, kura jaunāko darbu izstāde šobrīd aplūkojama galerijā "Māksla XO" un LNMM Laikmetīgās mākslas muzeja nodaļas vadītāja Arta Vārpa.

Sarunu vada mākslas kritiķis Vilnis Vējš; pārraides producente – Inga Saksone. 

Vilnis Vējš: Šodien parunāsim par aktuālajiem notikumiem mākslā, mākslas tirgū un konkrēti – par Latvijas Nacionālā mākslas muzeja jauniegādātajiem un arī senāk iegādātajiem darbiem. Arta, ar ko papildināta tevis pārraudzītā kolekcija?

Arta Vārpa: Nākot uz radio studiju, pa ceļam iegriezos Pauļa Liepas izstādē, kuras nosaukums ir "Tirgošanās", un man šķiet, ka es uzminēju pirmo domas pavedienu, ko tu, Vilni, jau iezīmēji, ka muzejs savu kolekciju papildinājis ar nozīmīgiem jaunieguvumiem. Protams, uz muzeju nevaram lūkoties kā uz mākslas tirgus dalībnieku klasiskā izpratnē. Lai gan muzejs darbus iepērk, mēs tos glabājam nākotnei, visai sabiedrībai, tādēļ tirgošanās nav mūsu specifika. Toties mākslas ainas regulāra, iespējami sistemātiska pārraudzīšana un kolekcijas papildināšana gan ir viens no muzeja pamatuzdevumiem, kuram dažādos laika periodos esam varējuši pievērsties ar visai atšķirīgu rocību… Šobrīd, pastiprinot tieši laikmetīgās mākslas akcentu muzeja funkcijās, ir prieks par 2025. gada kopējo jaunieguvumu klāstu, kas aptvert gan glezniecību, gan grafiku, gan jaunus medijus un objektus. (..)

Ar cik autoru darbiem esat papildinājuši savu kolekciju?

Tie ir apmēram 40 autori – manuprāt, tas ir pieklājīgs autoru loks. Protams, ir autori, kuri muzeja krājumā jau līdz šim bijuši pārstāvēti, tikai ar cita perioda darbiem. 16 autori ir tādi, kuri muzeja krājumā nonāk pirmoreiz. Patlaban ļoti skaidri iezīmējas jauna mākslinieku paaudze, kas dzimusi vēlajos deviņdesmitajos gados un šobrīd sevi piesaka laikmetīgajā mākslā, darot to ļoti pārliecinoši un aktīvi. Un arī viņu – jaunākās paaudzes mākslinieku – darbi ienākuši Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā. Viena no māksliniecēm, kura bija ļoti priecīga un pagodināta par nonākšanu muzeja uzmanības lokā, vienlaikus gan bija arī noraizējusies: "Ak, vai! Bet kā būs nākotnē? Vai muzejs vēl kādreiz man pievērsīsies, vai arī tas būs tikai pēc divdesmit, trīsdesmit gadiem?"

Bet tas ir ļoti labs jautājums! Pauli, var teikt, ka tu esi laikmetīgās mākslas kolekcijas veterāns, jo tavi darbi muzejā glabājas jau vairākus gadus – saskaitīju trīs vai četrus. Kā tev tas liek justies, izņemot to prieku un pagodinājumu, ko Arta jau minēja?

Paulis Liepa: Prieks un pagodinājums – tas jā, bet kā veterāns nu galīgi nejūtos! Tas, ko daru – tā ir lieta, ko man patīk darīt un es to izbaudu. Bet ka ir cilvēki, kas gatavi par to izdot naudu un iekļaut savās kolekcijās – privātās vai valstiskās – tā man ir mistērija vēl joprojām... (Smaida.)

Elīn, tu esi viena no jaunajiem autoriem, kuru darbi pirmoreiz iepirkti Nacionālā mākslas muzeja laikmetīgās mākslas kolekcijā. Turklāt – kaut arī pēc izglītības esi tāda pati grafiķe kā Paulis, tava darbības joma ir tieši ilustrācija, kas turpmāk muzejā tiks kolekcionēta kā laikmetīgā māksla. Kuri no taviem darbiem nonāca muzejā?

Elīna Brasliņa: Tie ir divi senāki darbi no divām Luīzes Pastores grāmatām "Mākslas detektīvi" – no "Pēdējā ķēniņa" un "Svešinieku atnākšanas". Prieks un pagodinājums! Jo ar ilustrāciju dažbrīd ir tā, ka cilvēki – vai tā maz ir māksla? Bet, redz – piezvana muzejs un saka: mums interesē! Negaidīts pavērsiens, ka muzejs nopirka arī vienu mana zīmējumu cikla daļu: tie ir mātišķības un ikdienas pieredzei veltīti nelieli darbiņi akvareļzīmuļu tehnikā. Tā ka nu kolekcijā ir pārstāvēta gan Elīna kā māksliniece-ilustratore, gan Elīna kā [īsta] māksliniece.

Arta, varbūt tu vari paskaidrot – ar ko īsti ilustrācija atšķiras no grafikas?

Arta Vārpa: Man bija ļoti grūti noturēties un neiesaukties – protams, ka ilustrācija ir māksla! Piederīga laikmetīgajai mākslai! Mēs nevaram iedomāties mūsu mākslas vēstures klasiķu mantojumu bez ilustrācijas, kas ir grafikas pamats. Piemēram, Jāņa Jaunsudrabiņa zīmējumi jeb ilustrācijas "Baltajai grāmatai" iekļautas Latvijas kultūras kanonā, tāpat Niklāvs Strunke, Janis Rozentāls – tas, cik liela loma bijusi ilustrācijai šo dižgaru radošajā mantojumā, būtu atsevišķas sarunas vērts jautājums. Ilustrācija mums šobrīd ir ļoti spēcīga! Mūsu ilustratori gūst starptautiskus panākumus, viņi tiek ievēroti un godalgoti visā pasaulē. 20. gadsimta otrās puses grafikas kolekcijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atsevišķu ilustrācija veido atsevišķu grupu, un visticamāk, ka ekonomisku apsvērumu dēļ kopš deviņdesmitajiem gadiem tās sistemātiska papildināšana ir apsīkusi. Šis ir pēdējais brīdis, kad jāpievēršas arī šai jomai! Ilustratori, kuru darbi būtu iekļaujami Nacionālajā krājumā, ir vairāki, un mēs esam tikai sava ceļa sākumā, viņus uzrunājot un vērtējot, kam prioritāri ķerties klāt. Elīnas Brasliņas ilustrācijas Luīzes Pastores "Mākslas detektīviem" veido ļoti tiešu dialogu ar Nacionālā mākslas muzeja kolekciju, ar Niklāvu Strunki, ar Voldemāru Irbi, iedzīvinot gan viņu personības, gan arī nozīmīgus Nacionālās mākslas kolekcijas darbus. Piemēram, "Cilvēks, kas ieiet istabā" un vēl citi elementi – tos atpazīst gan bērni, gan pieaugušie, un tie ir mūsu vizuālās kultūras neatņemama sastāvdaļa.

Pauli, tavā jaunākajā izstādē, kuras nosaukums ir "Tirgošanās", aplūkojami darbi, kas noteikti nav ilustrācijas. Tajos saskatāmi palielināti simboli. Skatītājiem, kuri ar tiem jau pazīstami, izstāde ir priecīga atkalredzēšanās. Tiem, kuri tos nepazīst, varbūt vari izstāstīt – kādas piktogrammas tu lieto savos darbos?

Paulis Liepa: Nav tāda īpaša komplekta, ko parasti pielietotu... Tās atnāk pašas! Maģiskajā mirklī, kad tiek strādāts ar skici, pēkšņi pārņem sajūta – o, šajā kaut kas ir! Tad vajag tikai spēt pabeigt ideju, pacīnīties par milimetriem pa labi, pa kreisi, par krāsām un tā tālāk. Laikam tas iekšā krājies jau kādu laiku: gribējās iet tādu rupjo, vienkāršo ceļu, ar tādu kā cirvi izcirst to visu. Strādāt ar pēc iespējas vienkāršākiem līdzekļiem. Viens no principiem bija šāds: ja kaut kādas tehniskas lietas skicei vai idejai neļauj īsti notikt, jāiet cits ceļš, vienkārši jādara pēc iespējas rupjāk un vienkāršāk. "Tirgošanās" – tas ir nosaukums, kas bišķiņ "knieš". Es bieži eju to ceļu, ka izstādē, piemēram, ir desmit darbi, un nosaukums ir tāds kā vienpadsmitais darbs – brīva vieta vēl vienai nelielai izpausmei. Šajā gadījumā tirgošanās ir tāda kā laikmeta sazemēšana: nevis tirdzniecība, bet kaulēšanās, bakstīšanās – kad cilvēki "tirgojas" par krēslu pie loga autobusā. Tāda ņemšanās. Tas kaut kā izkristalizējās procesā, jo darbos šur tur ir dalījums X pret Y, apaļš pret kantainu, liels pret mazu. Estētika šeit ir kā karogi ar lieliem, trekniem krāsu laukumiem ar vienu ķeburu vidū, piemēram. (..)

Vai mums tie "ķeburi" būtu jāatpazīst?

Paulis Liepa: Nē. Tie nav kā ceļa zīmes. Tur daudz kas ir intuitīvi. Profesionāls mākslinieks vai skolotājs var mēģināt to visu vērtēt no kompozīcijas un līdzsvara viedokļa. Ir gan arī konkrētas lietas; vairākos darbos ienāk karš. Bet daudz kas uz klišejas un lina nosēdies intuitīvi. 

Elīn, cik jauki, ka pārstāvi divas pozīcijās – esi gan patstāvīga māksliniece, gan ilustratore. Lai gan ilustrators visbiežāk izpilda kādu pasūtījumu, zinu, ka pēdējos pārdesmit gados ilustrācija ir tiktāl emancipējusies, ka ilustratori paši sacer tēmas, sižetus, komiksus un strādā pilnīgi neatkarīgi no šādiem pasūtījumiem.

Elīna Brasliņa: Ilustratoram visbiežāk darbu pasūtītājs ir izdevniecība. Un ir izdevniecības, kas ilustratoram ļauj diezgan brīvu vaļu, zinot, kāds ir konkrētais mākslinieks un pilnībā uzticoties viņa vīzijai. Tāda bija mana pieredze, nupat strādājot pie izdevniecības "Liels un mazs" pasūtījuma – Ingas Gailes tūdaļ iznākošā dzejas krājuma "Reiz divas meitenes, māte un priecīgs Dievs" ilustrācijām. Sākumā man bija ideja, ka katram dzejolim gribēšu iespēt kādu mākslas atsauci, taču vienā brīdī sapratu, ka tas ir pašmērķīgi un varbūt nevajag. Taču kādas piecas, sešas atsauces uz pasaules glezniecības darbiem tur ir, turklāt tās ir dažādas grūtības pakāpes – tie, kuri pirks un lasīs šo grāmatu, varēs meklēt. Šī sadarbība ir pozitīvais piemērs.

Mazāk pozitīvs piemērs – tikko man bija sarakste ar vienu žurnālu, kurā bija kaulēšanās par to, vai mammas rokas ir vai nav pietiekoši tievas, vai ir par daudz tetovējumu, vai to ir par maz... Tā kā tas spektrs ir no viena gala līdz otram, un māksliniekam pašam jāizsver, ar ko viņš grib vai negrib ielaisties.

Bet jūsu minētais emancipētais ilustrators, kas pats rada pats savu stāstu, ārpus Latvijas ir pazīstams samērā sen. Arī Latvijā šādu piemēru rodas arvien vairāk un vairāk. Tas bija arī mans ceļš – kaut kādā mērā nonākt līdz emancipācijai. Vairāk nekā desmit gadu garumā ilustrējot citu cilvēku stāstus, beidzot nonācu pie tā, ka man ir mans stāsts, ko gribu izstāstīt. Jo lieta jau ir arī tāda, ka bērnu grāmatu ir šausmīgi daudz – varbūt pat pārāk daudz. Un tad, kad domāju par savām grāmatām, ko gribētu laist pasaulē, rodas jautājums, vai tās ir vajadzīgas? Ja ir sajūta, ka ir vajadzīgas, tad – jā, tad jāķeras klāt. 

Radīt pašam savu darbu bez teksta – droši vien tas šaubas vērš vēl lielākas, vai tas ir vajadzīgs?

Elīna Brasliņa: Manas grāmatas gadījumā bija tā: līdz ar to, ka primāri esmu zīmētāja, ilustratore, sāku ar attēliem. Un stāsts ar mazu palīdzību no malas kaut kā tika salīmēts. Tas stāsts ir ļoti nosacīts un ļoti virspusējs. Uz to norādījuši recenzenti – ka kaut ko var saprast, un kaut ko nevar saprast. Bet tas nemaz nav slikti, ka ir grāmatas, kas izaug no attēliem. No tā, ko minēja Paulis – ka sāc ar skici, un skaties, kas darbojas un kas nedarbojas. Pieļauju, ka arī rakstniekam ir skice – sajūtas skice, ko noķert vārdos. Vārdi nav mans medijs. Mans medijs ir attēls. Un tad, izrādās, tā grāmata var tapt!

Saruna pilnā apjomā teksta formātā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.