Kristaps Zariņš un Inga Šteimane sarunā par to, ko mūsdienās nozīmē mācīties mākslu

Mākslas zinātniece Inga Šteimane un Latvijas Mākslas akadēmijas rektors, gleznotājs Kristaps Zariņš sarunā par to, ko mūsdienās nozīmē mācīties mākslu, par mākslas būtību, pārmaiņām Latvijas Mākslas akadēmijā un 28. janvārī plkst. 16.00 gaidāmo lekciju, kas tapusi sadarbībā ar Centrālo Sentmārtinas koledžu Londonā.

Salīdzinoši ar citām nozarēm pandēmijas laikā, iespējams, var likties, ka tieši mākslas izglītībai, kas balstās ļoti daudz individuālajā darbā, šis aizskārums nav tik liels. Kā pandēmija ietekmē mācību procesu mākslas augstskolā?

Es melotu, ja teiktu, ka neietekmē. Bet tas ir uzdevums mācībspēkiem: ātri mainīt to, kā uzdot uzdevumu, kā studentiem likt sajust klātienes siltumu, ne tikai apkures siltumu, bet pasniedzēja enerģiju.

Pasniedzējs ir tā kā palaišanas mehānisms, kurš liek jaunajiem māksliniekiem iedziļināties tajā, ko viņi redz. Viņš liek iedziļināties krūzītes biezumā, nosakot, vai tas ir porcelāns vai fajanss.

Viņš liek ieskatīties acīs – es nesen lasīju teikumu, ka acs zīlīte ir dvēseles atvērums. Nevis spogulis, bet tā kā caurums uz to, kas tev ir iekšā. Pasniedzēja uzdevums ir studentam iemācīt skatīties un pēc tam to analizēt, kā tagad saka, kritiski domāt. Bet es vienmēr smejos: vai tu domā kritiski vai kaut kādīgi savādāk, labi, ka tu vispār domā!

Un tava koncepcija lielā mērā noteikti nosaka arī to, uz kurieni mūsu akadēmija virzās. Tās, ko redzam no ārpuses, manuprāt, ir ļoti interesantas un labas pārvērtības, jo akadēmijā atkal beidzot ir parādījies dārzs, kas ilgi bija aizaudzis, akadēmijā ir laba ēdnīca, es saprotu, veģetāra. Un, tas gan ir garāks process, bet visu brīvestības laiku ir veidojusies laba ārzemju sadarbība. Ir dažādi veidi, kā mūsdienās uzlūkot akadēmiju: konceptuālāks veids, kas vairāk pieslienas laikmetīgās mākslas izpratnei, un tāds vēsturiskāks veids, kurā māksliniekam ir jāapgūst dažādas tehniskās prasmes. Kas tev liekas būtiskāks?

Ir labi saprast jaunās straumes, bet ir labi analizēt šīs straumes, jo upes pali arī iztīra sārņus. Bet

tas, kas ir svarīgi jaunajiem māksliniekiem – būt sagatavotiem iziet ārpus akadēmijas sienām un nonākt tajā nežēlīgajā dzīvē, ko daži sauc par paradīzi, daži par elli.

Būt drosmīgiem teikt savu pirmo radošo domu un nebaidīties no tā, kur tā doma aizvedīs (to neesmu es izdomājis, to teicis Brodskis). Jo tikai liels mākslinieks ļaujas savas radošās domas vadīšanai. Un tas iznākums ir tad tālāk Dieva ziņā, bet nevajag baidīties nezinot likt triepienu.

Bet Nīče savukārt par mākslu ir teicis tā, ka mākslinieka uzdevums ir pārvērst cilvēkus atpakaļ par bērniem. Vai tu tam piekrīti?

Es piekrītu tam, ka Pikaso bija bērna acis, jo bērns vēl nav sapratis ierobežojošos noteikumus un mākslā nav noteikumu, līdz ar to mākslinieks ir totāli brīvs. Nesen noskatījos Tarantīno filmu “Reiz Holivudā”, un tad nospriedu, ka es savā mākslā esmu pārāk nedrosmīgs. Kadros neilgi pirms filmas beigām nav nekādu noteikumu, vai to drīkst rādīt, nedrīkst.

Mācību procesā vienmēr ir šī pretruna starp mākslas neierobežotību un mācību procesu, kurā mēs virzām topošu mākslinieku, kuram kaut kas par mākslu ir jāzina. Kas, tavuprāt, akadēmijā būtu jāuzzina par mākslu, lai pēc tam varētu radīt mākslas darbus?

Bieži esmu Saeimas komisijas sēdēs par izglītību, un reiz tika jautāts, kādām prasmēm ir jābūt padomju locekļiem jeb, kā es smejos, padomju varai. Tad es savā naivumā ieminējos, ka, manuprāt, viņiem ir jāzin sengrieķu valoda, un Izglītības un zinātnes ministrijas cilvēki paskatījās uz mani dziļā neizpratnē. Es domāju, ka ir jālasa laba literatūra, ko var ieteikt pasniedzējs, vajag lai ir vēlēšanās atrasties mācību iestādē, kuru tu esi izvēlējies. Nav jābūt tā, ka tevi kāds nemitīgi baksta, jo viens no cilvēka uzdevumiem ir strādāt.

Ir jāmīl darbs, ko tu dari, neatkarīgi no tā, vai samaksa tevi apmierina jeb neapmierina.

Tev pamatā ir jāmīl darbs, ko dari, un tad nav jautājumu, kad būs brīvdienas, tāpēc, ka darbs, ko tu mīli – tās ir brīvdienas.

Manuprāt, vienmēr mācību procesā ir pretruna, starp to, kas ir vērtīgs sabiedrībai un kas ir vērtīgs mākslas procesam.

Ja mēs padomājam par Munku un tiem darbiem, kas ir redzami Oslo Munka muzejā, vairums ir totāli garlaicīgi. Un tikai daži, teiksim, pieci mani uzrunā. Bet ir tādi mākslinieki kā Pikaso. Es arvien biežāk pētu to brīvības garšu, kas ir Pikaso darbos. Arī tā keramika – cilvēks ir tā kā tādā Holivudas kalniņu zemē, jo tur ir forma, krāsa, un tad ej nu saproti, vai tā ir jāanalizē kā glezna vai kā apgleznota keramika...

Māksla ir tik sarežģīta un tik dažāda, un studentam ir diezgan grūti izvēlēties ceļu. It sevišķi apdāvinātiem studentiem, kuri varbūt tā kā Čurļonis tur raksta mūziku, dzeju, glezno, nepazust tajā. To var izdarīt tikai ar iekšēju disciplīnu.

Tā kā Tīdemanis esot uzlicis cepuri un aizbēdzis no darbnīcas, lai nesamaitātu bildi ar vēl kādu krāsu pļecku.

80. gados, kad mēs mācījāmies akadēmijā, bija milzīgs konkurss, lai tur iekļūtu. Kā ir tagad, ņemot vērā šo neskaidro likteni, kāds māksliniekam seko tad, kad viņš ir beidzis akadēmiju? Respektīvi, nav šī valsts pasūtījuma un Latvijā mākslas tirgus ir ļoti mazs. Vai var pastāvēt tāds sociāls aspekts, ka jauni cilvēki mazāk izvēlas mākslinieka profesiju kā iekārojamu?

Es aicinu pasniedzējus nemitīgi domāt par visdažādākajām prasmēm, kas būtu jāapgūst jaunajam cilvēkam un kas viņam var palīdzēt dzīvē. Skaidrs, ka ir nepieciešamas tās digitālās prasmes – kā ielīst ekrānā ar cipariem – tāpēc, ka arī dakteriem ir vecā skola, kur griež, skatoties rētā, bet ir skola, kur griež, skatoties ekrānā. Un, cik man ir teikuši ķirurgi, šīm abām prasmēm ir jābūt tāpēc, ka ekrāns var saplīst, var notikt neparedzētais, ko ekrāns neparāda, un tad tev ir jāieskatās rētā.

Māksla būtībā ir atvērta rēta – tāpēc, ka viņa nemitīgi pulsē, viņai ir cilvēku jāievelk. Māksla pamatā ir mainīga, un tā ir kā hameleons.

Ja sabiedrība pieprasīs mākslas klātbūtni, un tā sabiedrība jau arī būs savādāka, viņa vairs, teiksim, neēdīs maizi, bet tableti, tad arī māksla būs kā tablete. Nu, tu apēd tableti, un tev ir māksla acu priekšā – kāpēc tā nevar būt?