Mākslas kritiķis Vilnis Vējš uz sarunu aicinājis fotogrāfu Arni Balču un mūzikas apskatnieku Uldi Rudaku, ielūkojoties Arņa Balčus grāmatā "Scēna", kas pievēršas jauniešu alternatīvajai subkultūrai. Saruna risinās par jauniem cilvēkiem, viņu muzikālajām un mākslinieciskajām izpausmēm un par to, kā fotogrāfam izdevies panku izpausmes iemūžināt grāmatā, veidojot krāšņu, spilgtu, neparastu un tiešu šo jauniešu atspoguļojumu.

Par Scēnu sauc jauniešu kopienu, kas izveidojusies ap jauno alternatīvās mūzikas grupu, tādu kā «Nikotīņi», «Pauls Raimonds» un «ŠŅK», koncertiem Rīgas klubos «Depo» un «Republika», kā arī Lastādijā un Ādmiņu ielā 4. Arnis Balčus akcentē, ka

Scēna nav tikai mūzika, tā ir kā platforma socializācijai un radošām aktivitātēm, un daži šo kopienu sauc pat par savām mājām.

Grāmatas «Scēna» kodolu veido teju divsimt Balčus fotogrāfijas, kas uzņemtas vairāku gadu garumā, kā arī pašu grāmatas varoņu zīmējumi, kopā veidojot krāšņu, spilgtu, neparastu, taču arī tiešu un raupju vēstījumu par šodienas jauniešiem, kuriem ir grūtības iekļauties sabiedrībā. 

Arnis Balčus: «Vājprātīgie militārie konflikti, neizbēgamās klimata izmaiņas, nežēlīgais kapitālisms ir mūsu mantojums jaunajai paaudzei. Vieni ātri kļūst par paklausīgiem sistēmas vergiem, bet citi krīt izmisumā un dažādos veidos projicē bezcerības un nolemtības sajūtu.

Vai viņi var izmainīt pasauli vai arī ir jau par vēlu?

Šī grāmata ir par jaunajiem cilvēkiem, kurus sistēma vēl nav paspējusi salauzt.»

Grāmata izdota vien 400 eksemplāros, tās dizainu veidojis grāmatu dizainers Aleksejs Muraško.

Uldis Rudaks: Kāpēc un kā "Scēna" tā pēkšņi radās pirms diviem, trim gadiem? Bija pandēmija, cilvēki bija spiesti sēdēt mājās, četrās sienās, nebija iespējams satikties (legāli), iet uz pasākumiem. Man šķiet, ka cilvēki, īpaši tie, kuriem zem 20, bija izslāpuši pēc tā, ka varētu iet sabiedrībā un priecāties, parādīt sevi citiem. Tad divu gadu laikā uzkrātais nāca ārā, eksplodēja. Kad viņš grib iziet uz ielas, viņš to grib nevis tā, lai neviens nepamana, bet tik izkrāsojies, tik saspraudies ar pīrsningiem un tā saģērbies, lai, iznākot uz ielas, visiem acis ieplestas un mutes vaļā paliek.

Tas paraugs, kam viņi seko, ir atrodams kaut kādās 70., 80. gadu aktīvās panku kustības laikos pasaulē.

Ja paskatāmies fotogrāfijas no pasākumiem 70., 80.gadu mijā, kur tie panki redzami, tad redzam ļoti daudz līdzību. Reizēm pat, ieraugot bildi, nevar saprast, vai tā ir uzņemta 2022. gadā Rīgā vai 1982. gadā Berlīnē, Parīzē, Ņujorkā, Londonā.

Arnis Balčus: Es droši vien ietu tālāk un jautātu, kāpēc šajā laikmetā ir tik daudz jaunu cilvēku ar šīm problēmām? Es to saistu ar laikmetu, kurā dzīvojam - tas ir tāds nepārāk vilinošs.

Notiek tik daudz lietu, kas raisa to nemieru, sākot ar kariem un beidzot ar klimata pārmaiņām vai kaut kādu sociāli ekonomisko realitāti, kurā jaunam cilvēkam arī ir grūti iekļauties un saredzēt savu vietu.

Tāpēc, es domāju, daudziem ir sajūta - “vai tad es varu mainīt pasauli?”. Iespējams, viņiem liekas, ka viņi nemaz nevar to mainīt un viņi ir nolemti kaut kādai šai dzīvei, un ar laiku viņiem jākļūst par tiem, kas uzvalciņā iet uz Positivus, kas tad ir tā normalitāte. Tas, manuprāt, ir arī protests pret šo. Tas nav ļoti konkrēts un varbūt pat izpaužas neapzināti, tā būtu mana hipotēze.

Šī grāmata reizē ir gan krāšņa un koša, gan arī tumša. To dimensiju iedod viņu zīmējumi, tāpat tie, kas taisīti ar asinīm, un arī skrīnšoti, kuros cilvēki publiski instagramos dalījušies ar savām pārdomām un kontaktējušies gan ar sabiedrību, kas viņus nepieņem, gan arī brīžos, kad viņiem pašiem nav pārāk labi.