"Apņēmība man ir!" Kultūras ministre Agnese Logina par mākslu, dzīvi un politiku

"Apņēmība man ir! Esmu enerģijas pilna un tiešām gatava strādāt. Nedomāju, ka vēlāk tas mainīsies, vienkārši politikai ir tendence tā kā drusku apstādināt kustību… Galvenais brīdis, kad vispār kaut ko var izdarīt, ir tad, kad tikko esi sācis strādāt. Jo tajā brīdī vēl neesi iejaukts visā priekšvēsturē un arī kaut kādās savstarpējās attiecību peripetijās, kas ir neizbēgamas, it sevišķi jau tādā valstī kā Latvija, kur ir mazs iedzīvotāju skaits," Latvijas Radio 3 – Klasika raidījumā "Mākslas vingrošana" atzīst jaunā Latvijas Republikas kultūras ministre Agnese Logina ("Progresīvie"). Šajā intervijā – daudz par mākslu un politiku, un mazliet – arī par dzīvi un politiku... 

Vilnis Vējš: Man prieks, ka tiekamies raidījumā, kas veltīts tieši vizuālās mākslas problēmām, jo nav nekāds noslēpums, ka vizuālā māksla dzīvo savu dzīvi diezgan neatkarīgi no tā, kas notiek institūcijās. Nav arī noslēpums, ka uzzinot par jūsu stāšanos amatā, mākslas aprindās bija pozitīva reakcija – varbūt cerības tiek liktas uz jaunu kursu, jaunām iniciatīvām, arī uz jūsu jaunajiem gadiem. Gribētu sākt ar jautājumu, kas izriet no jūsu iepriekšējās intervijas portālam "Delfi". Tai bija ļoti interesants noslēgums – jūs vēlējāties pastāstīt kādu pozitīvu piemēru no mākslas, muzeja vai institūciju dzīves, bet es to tā arī neuzzināju, jo tajā brīdī raidījuma vadītāji teica, ka laiks ir beidzies un paldies. Nu es labprāt gribētu uzzināt, kas bija šī pozitīvā ziņa.

Agnese Logina: Būs diezgan izaicinoši tagad restaurēt savu domu gaitu tieši šajā kontekstā, bet, ja pareizi atceros, gribēju pastāstīt par to, ka

kultūras nozarei, kurai esmu piederējusi jau ilgāku laiku un tagad man ir pienākums un gods būt šīs nozares ministrei, ir raksturīgi tas, ka tā ļoti kritiski spēj skatīties uz notiekošajiem procesiem kopumā, identificēt problēmas, saprast riskus, kas parādās, kā arī nākt klajā ar konstruktīviem, jēgpilniem risinājumiem.

Un to jau šobrīd redzu savā darbā, satiekoties ar dažādām padomēm, kuru Kultūras ministrijas paspārnē ir visnotaļ daudz, tiekoties ar nozares pārstāvjiem. Neatceros konkrēto piemēru, kuru gribēju minēt, runājot par to, ka nozare ir identificējusi riskus un problēmas un pati jau nākusi klajā ar risinājumu, bet šobrīd minēšu vienu ļoti iedvesmojošu piemēru: tā ir kino nozare, kurā notikusi intensīva sadarbība starp Kino producentu asociāciju, Kino centru un citiem nozares pārstāvjiem – tā nākusi klajā ar jaunu ieviešamu nodevu satura izplatītājiem, satura radītājiem. Tas vēl tiek vērtēts darba grupās un potenciāli tiks arī ieviests. Tautā to var vienkāršoti saukt par "Netflix" nodevu, lai gan tai būs garāks nosaukums, kad tā tiks ieviesta, bet tas ir piemērs no dzīves, kas jau norisinās no šī gada februāra, lai izpētītu, kā tas strādā. Šāda nodeva eksistē jau septiņpadsmit Eiropas valstīs, un īsumā tā doma ir tāda, ka lielie satura radītāji maksā nodevu valstī, kurā strādā, vai nu radot saturu, vai papildinot konkrētās valsts budžetu ar konkrētu nodevu. Šis ir mehānisms, kas strādā citur, un tas man liekas ļoti pozitīvi – ka nozare pati nāk ar piedāvājumu – paskatāmies, vai tas mums arī šeit strādātu.

Tas liek padomāt par to, vai arī vizuālās mākslas nozare nevarētu ieviest kādu mehānismu, kā savstarpēji sazināties, jo mans jautājums būs plašāks. Mākslinieki strādā pa vienam: parasti viņi strādā savās darbnīcās, ja nav darbnīcas, tad savās virtuvēs, vēl kaut kādās telpās, un faktiski ir lieli vieninieki. Kāds te būtu ieteikums nozarei uzvesties?

Tas ir sarežģīts jautājums, jo, protams, kultūrā ir nozares, kuras jau pēc būtības ir kolektīvas – kino, teātris, mūzika. Lai kultūras notikums taptu, ir jāsadarbojas, kas, protams, uzreiz nozīmē to, ka ir jādibina kontakti, jāstiprina iekšējā nozare un tamlīdzīgi. Bet literātiem un vizuālajiem māksliniekiem ar šo ir drusku sarežģītāk, jo te nav nepieciešams strādāt kolektīvā. Eksistējošais mehānisms, kas jau ir – tās ir nozaru padomes Kultūras ministrijā, tāpat ir arī radošās savienības, bet jautājums ir par to, kas ir jāpilnveido. Man šobrīd nav tādas ātras atbildes. Vizuālās  mākslas nozarei priekpilna ziņa varētu būt tā, ka mana biroja vadītāja ir tieši no šīs nozares – tā ir Līna Birzaka-Priekule, un nozarei tās ir labas ziņas. Atradīsim jēgpilnus veidus, kā nodrošināt labāku vizuālās mākslas pārstāvniecību, jo Līnai šīs problēmas ir labi zināmas.

Izvēloties biroja vadītāju un vispār savu komandu, man bija ļoti būtiski, lai man blakus ir cilvēki, kuriem ir tādas zināšanas un kompetences un prasmes, kādu man nav. Lai mēs varam viens otru papildināt un es varētu pieņemt izsvērtus, saprātīgus lēmumus, ņemot vērā dažādas šķautnes.

Ar Līnu kopā strādājām Rīgas domē, kad viņa šovasar bija viena no Rīgas Drosmes un prieka vasaras kuratorēm, esam arī iepriekš daudz saskārušās. Kopumā esmu ļoti priecīga par savu komandu, kurā ir dažādu nozaru profesionāļi.

Es tieši iedomājos par Rīgas domi, kur jūs strādājāt Kultūras komitejā, un atmiņā nāk nesena diskusija, kas notika bijušajā Bioloģijas fakultātē – tajā tika apspriesti diezgan skandalozi gadījumi, kad par Rīgas pilsētas naudu organizēti kultūras pasākumi nevar notikt, jo citas struktūras kaut ko nesaprot un vienkāršas lietas kļūst nenormāli sarežģītas. Atceros burvīgos deviņdesmitos gadus, kad naudas droši vien mākslai bija vēl mazāk nekā tagad, bet visu varēja sarunāt – ar savu iniciatīvu varēja doties gandrīz jebkurās durvīs, stāstot, ko tu vēlies, un Oļegam Tillbergam, piemēram, izdevās no kaut kurienes izdabūt lidmašīnu, apgāzt to otrādāk un ierīkot tajā bišu spietu. Man liekas, ka šobrīd tas būtu gandrīz neiespējami tieši tādēļ, ka radošā procesa ceļā ir bezgalīga apgrūtinājumu rinda, kas nu nekādi nav saistīta ar mākslinieka tiešajiem pienākumiem. Vai jūsu atmiņā ir kāds gadījums, kad izdevies labi tikt galā ar tādām problēmām?

Piekritīšu, ka tas tiešām ir sarežģīti. Tagad, reflektējot par savu laiku Rīgas domē, teikšu, ka tas bija ārkārtīgi piepildīts, intensīvs laiks, jo ienācām Rīgas domē pēc desmit gadiem ar Nilu Ušakovu, kas, protams, atstāja ļoti pilnu mantojuma šķīvi – nezinu, kā to labāk aprakstīt. Rīgas domei darba netrūks vēl simt gadu vismaz, jo tur ir tik daudzas lietas, kas nav sakārtotas un kuras ir jāsakārto un jāatrisina. Protams, saprotu arī šo sajūtu par pagātni, jo

pirmais kultūras notikums, kurā es pati iesaistījos kā brīvprātīgā, bija kinofestivāls "Arsenāls": gāju tur kā brīvprātīgā, piedalījos, stundām ilgi skatījos filmas un "Arsenālam" bija ļoti raksturīga šī pieeja – ka sarunājam kaut kādas pilnīgi neprātīgas idejas, sākot ar festivāla vilcieniem, kas ir ballīšu vilcieni. Tās visas leģendārās ballītes! Tajās gan nepiedalījos, jo tajā laikā biju nepilngadīga. (smejas)

Sāku iesaistīties "Arsenālā" tad, kad Augusts Sukuts pagāja malā un "Arsenāls" mainījās. Bet no otras puses, man pašai gan kā cilvēkam, gan kā politiķei, struktūra un izprotams, loģisks, caurskatāms process liekas pareizākais variants saistībā ar finansējuma izmantošanas caurspīdīgumu, jo mums ir jābūt skaidrībai, kur aiziet publiskā nauda, kas ir tie notikumi, kuriem tā tiek tērēta. Atbildot uz jautājumu par to, vai ir pozitīvas ziņas.

Festivāla "Survival Kit" norise Vidzemes tirgū ir pozitīvas ziņas, jo tie birokrātiskie džungļi, kuriem festivāla rīkotāji izgāja cauri, lai šo vispār ieviestu – tas process bijis gadiem ilgs...

"Survival Kit" komanda vienkārši ir pirmā, kas plūc augļus, bet Vidzemes tirgus teritorijas atdošana pilsētniekiem un jaunas elpas iedvešana tur nu jau manu bijušo kolēģu uzmanības fokusā bijusi vismaz no 2019. gada. Mana kolēģe un draudzene Alija Turlaja kā pilsētas aktīviste pie jautājumiem par to, ko darīt ar Vidzemes tirgu, manuprāt, strādā vismaz no 2018. gada. Tagad arī Inese Andersone, Pilsētas attīstības komitejas vadītāja, ļoti aktīvi šim procesam pieslēdzās, un izdevās atrast veidu, kas nebija nesāpīgs. (..) Droši vien problēmas sakne ir 90. gadu avangardiskās idejas saistībā ar īpašumu pārvaldīšanu. Es tolaik vēl biju bērns, bet lēmumi, kas rezultātā radušies, tas, kā īpašumi ir saskaldīti – tas nav normāli, un tas tiešām rada ļoti daudz šķēršļu pasākumu organizēšanā. Dalītais īpašums sagādā ļoti daudz problēmu.

Saruna pilnā apjomā teksta formātā būs lasāma Latvijas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv.