Šoreiz raidījumā "Mākslas vingrošana" par Aijas Zariņas darbu izstādi "Mosties, mosties reiz, svabadais gars" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kā arī par izstādi "Nenorunātā tikšanās" izstāžu zālē "Arsenāls" mākslas kritiķis Vilnis Vējš sarunāsies ar māksliniekiem Krišu Salmani un Annu Salmani.

***

Līdz 2. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Kupola zālē skatāma Aijas Zariņas darbu izstāde “Mosties, mosties reiz, svabadais gars”. Tajā eksponēti gleznotājas Aijas Zariņas 10 jauni liela formāta audekli, kas stāsta par pasaules radīšanu. “Radīšana ir galvenais mākslinieka uzdevums, un arī jebkura cilvēka dzīves jēga ir radīšanā,” saka autore.

Izstādes koncepcijas simbolikai īpaši svarīgs ir tās norises laiks – saulgrieži gada nogalē, kad Saule attiecībā pret Zemi nostājas pozīcijā, lai atkal tūlīt sāktu pieaugt gaisma. Gaisma kā simbols Aijai Zariņai saistās ar cilvēka gara pilnveidošanu. Māksliniece projekta ideju ir veltījusi “saules nepārtrauktajiem ritmiem, mūsu kustībai un transformācijai, augšanai un attīstībai”. Viņa uzskata, ka “mēs visi esam saistīti ar gaismu, esam sava veida “gaismas būtnes”, kurām ir ļoti sarežģīta iekšējā struktūra, jo atrodamies biosfērā, kurā jāsadzīvo dažādiem radījumiem, jāievēro kosmiskie noteikumi”.

Tehnoloģiju laikmetā, kas attīstās neticami ātri, mainās cilvēku savstarpējā mijiedarbība, sabiedrības funkcionēšanas nosacījumi kļuvuši sarežģīti, cilvēces ietekme uz dabu arvien lielāka, un kompleksajā pasaules struktūrā atbildību par biosfēru izšķiroši ietekmē cilvēka gara izaugsme. Tādēļ izstādes moto ir Eduarda Veidenbauma dzejas rinda “Mosties, mosties reiz, svabadais gars”, ko māksliniece jau izmantoja 2002. gadā konceptuālā teksta gleznojumā. Tagad viņa atkal atgriežas pie gara aktivitātes modināšanas idejas un aicinājuma uz pilsonisko vērtību pārmaiņu nepieciešamību šodien.

Izstādes tēlu sistēmu veido lielformāta figūras – simboliski, arhetipiski tēli, mītiskas būtnes, kādas darbojas mitoloģijā un folklorā, lielajos Ziemeļeiropas tautu eposos. Milžu tēli ir tipiski Aijas Zariņas daiļrades raksturlielumi, kas pauž liela gara ideju. Jāatgādina trīsdesmit gadu garumā tapušie landart darbi “Lielā galva, kas gulēja jūras malā” (1990) Malmē, Zviedrijā, “Dievmātes galva” (1996) Pedvālē, gleznojumi “Zelta galva” personālizstādē “Antiņš” (2014) Rīgā, Aspazijai veltītajā ciklā “Saules meita” (2016) Dubultu stacijas izstāžu zālē Jūrmalā, RA tēls personālizstādē “RA i nis” (1916) Rīgā. Aijas Zariņas jaunākās izstādes mitoloģisko tēlu sistēma veic simbolisku pasaules un dzīvības radīšanas rituālu ar gaismas un saules palīdzību.

Aija Zariņa (1954) pieder leģendārajai tā saukto “robežpārkāpēju” paaudzei. 20. gadsimta 80. un 90. gados viņa kopā ar citiem māksliniekiem veidoja Latvijas laikmetīgās mākslas avangardu, lauza padomju mākslas kanonus, radīja mietpilsoniskajai gaumei pāri stāvošus darbus.

***

Līdz 23. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē "Arsenāls" aplūkojama Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizētā starptautiskā izstāde "Nenorunātās tikšanās". Projekts, kas notiek Latvijas valsts simtgades programmā, ir veltīts zinātniskās fantastikas žanra ietekmei mākslas teritorijā, ietverot gan vēsturisku izpēti, gan nākotnes scenārijus.

“Nenorunātās tikšanās” pievēršas zinātniskās fantastikas iespaidam Latvijas kultūrtelpā pagājušā gadsimta otrajā pusē, kā arī parāda mūsdienu mākslinieku darbus, kuros, iztēlojoties alternatīvas nākotnes iespējas, izcelti šobrīd aktuāli feminisma, ekoloģijas un politikas jautājumi. Projekta nosaukums aizgūts no brāļu Strugacku tāda paša stāstu krājuma (“Неназначенные встречи”, 1980), kas izdots Rīgā 1987. gadā.

Padomju periodā zinātniskā fantastika bija ideoloģijas atbalstīts žanrs, kas manifestēja progresa un zinātnes attīstības virzītas utopijas, sasaucoties ar komunisma paradigmu un idejām. Tomēr arī šeit tika ievērota stingra cenzūra, neļaujot izvirzīties viedokļiem, kas izjautā varas sistēmu un tās mehānismus. Intriģējošs piemērs, ko atsedz ekspozīcija, ir no 1975. līdz 1982. gadam Rīgā Zinību namā sarīkotās četras grafikas izstādes ar nosaukumu “Zinātne un zinātniskā fantastika”, kurās piedalījās tādi mākslinieki kā Maija Dragūne, Aleksandrs Dembo, Māris Ārgalis, Malda Muižule, Māra Rikmane, Dzidra Ezergaile, Juris Poikāns, Kirils Šmeļkovs, Inārs Helmūts, Arturs Ņikitins, Genādijs Suhanovs un citi, savos darbos vizualizējot gan kosmosa apgūšanas, gan zinātnes un tehnoloģiju revolūcijas, gan ekoloģisko draudu un citas nākotnes interpretācijas.

Savukārt mūsdienās notiek vēl nebijusi tehnoloģiskā attīstība, kuras uzplaukums kontrastē ar tikpat strauju sociālpolitisko procesu virzību labēja konservatīvisma gultnē. Līdzīgi kā dažādos vēstures sastrēguma punktos, arī šobrīd aug interese par zinātnisko fantastiku, kas pauž progresīvas utopijas vai provocē ar biedējošām distopijām. Paralēli saistībai ar zinātni un tehnoloģijām zinātniskās fantastikas piedāvātajās utopijās tiek atspoguļoti tādi jautājumi, kā koloniālisms, klases, rasu un dzimumu nevienlīdzība, draudošās ekoloģiskās katastrofas.

“Nenorunātās tikšanās” ir viens no Latvijas valsts simtgades programmas pasākumiem. Valsts simtgades svinības notiek laikā no 2017. līdz 2021. gadam. To pamatvēstījums ir “Es esmu Latvija”, akcentējot, ka Latvijas valsts galvenā vērtība ir cilvēki, kuri ar savu ikdienas darbu veido tās tagadni un kopā ar jauno paaudzi liek pamatus rītdienai.