Metam tiltu uz 2005. gadu, kad 8. Starptautiskajā Garīgās mūzikas festivālā Rīgas Domā izskanēja ukraiņu komponista Valentīna Silvestrova autorkoncerts. 

Koncertā piedalījās pianisti Aleksejs Ļubimovs un Jānis Zilbers, Valsts akadēmiskais koris "Latvija" un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris igauņu diriģenta Andresa Mustonena vadībā. 

Programmā:

* Diptihs korim a cappella: "Tēvreize" ar kanonisko lūgsnas tekstu "Mūsu Tēvs…" un "Testaments" ar Tarasa Ševčenko dzeju

* Divi kori a cappella: "Sena dziesma" ar Tarasa Ševčenko dzeju un Lacrimosa ar kanonisko tekstu latīņu un ukraiņu valodā

* "Postlūdija" klavierēm un orķestrim

* "Rekviēms Larisai" korim un orķestrim ar sēru mesas kanoniskajiem tekstiem un Tarasa Ševčenko dzeju

2022. gada septembrī Valentīnam Silvestrovam apritēs 85 gadi. Bet šogad agrā pavasarī - kā daudziem ukraiņiem, viņam nācās un arī paveicās izbraukt no dzimtenes. Marta sākumā kopā ar ģimeni atstājis Kijevu un patvērumu radis Berlīnē, jau drīz Silvestrovs piedalījās karā cietušo ukraiņu atbalsta koncertā.

Pirmoreiz Rīgā Valentīns Silvestrovs viesojās 1977. gadā, piedaloties šejienes studentu rīkotajā jaunās mūzikas festivālā, ko avangarda izbiedētie ideologi tūliņ padarīja par vienīgo, bet nevarēja padarīt par nebijušu.

Silvestrova otrais brauciens uz Rīgu notika 2005. gada augustā, kad ar viņa autorkoncertu VAK "Latvija" atklāja savu 8.Starptautisko Garīgās mūzikas festivālu. Toreiz - tiekoties ar komponistu sarunai, kas bija publicēta "Mūzikas Saulē", citstarp viņš sacīja:

"Var uzrakstīt mūziku ar Bībeles tekstu, bet tai blakus kāda Šopēna mazurka nebūs mazāk garīga."

Dažkārt atliek izdzirdēt latīņu tekstus un vārdu 'rekviēms', lai sāktu jūsmot, ka beidzot es, cilvēks, nodarbojos nevis ar sazin’ ko, bet ar kaut ko garīgu. Patiesība ir elementāra: ir zināms kāds stāsts iz senatnes, ka kāda akrobāta meita bijusi smagi saslimusi un tēvs lūdzies Dievu, lai meitu izārstē. Kad viņa tapusi dziedināta, akrobāts Dieva priekšā izpildījis visus savus labākos akrobātiskos numurus. Tā bija viņa pateicība. To es saprotu. Tas ir garīgums. (..)

Garīgā mūzika ir daudz plašāks jēdziens, nekā tikai baznīcas mūzika vai mūzika ar Svēto rakstu tekstiem. Visa pasaule ir dievnams, nevis tikai pats dievnams tāds ir. Kas tā par lietu, ja pasaule ir nolaista un tikai dievnamā ir skaistums? Pasaule ir pirmatnējais dievnams. Vissvarīgākais. Baznīcu neviens neatļaujas piespļaudīt, bet pasaulē, kas ir vēl lielāka baznīca – tur visu var atļauties…

Rīgā ir jūtams, ka cilvēki mīl savu pilsētu, bet ir tādas, kas līdzinās cūkkūtij, kaut baznīcā topašulaik visi sēž tīri un svētsvinīgi. Tas pats ir mūzikā…

Visvienkāršākā prelūdija vai dziesma, ja tā ir izdevusies, ir garīga. (..)

Ko nozīmē rakstīt mūziku? Tas nozīmē mest kādu mēģinājuma akmeni  – un klausīties atbildē. Ja nedzirdi – met vēl. Galvenais, lai pirmais solis būtu pareizs. Ja pirmais ir nepareizs, otrs būs vēl nepareizāks un simtais būs pilnīgi bezcerīgs. Tā tas ir man, saprotams. Taču arī tam, kurš klausās. Ja viņš fokusēs sapratni – spers pirmo soli, otrais jau būs atbilde pirmajam. Pat, ja nedaudz neprecīza, tomēr saistīta ar pirmo. Un tā līdz galam. Tur, kur tā pirmā soļa patiesuma gaisma ūdenī vairs knapi sasniedz dibenu, tur ir skaņdarba beigas.

Pirmais solis ir saistīts ar pašorganizāciju.

Dabā radīšanas akts ir saistīts ar pašorganizāciju. Nav tikai tā, ka kāds kaut ko rada. Ir lietas, kas pašas sevi rada. Ir tāda filosofiska teorija, saistīta ar enerģētiku – aizmirsu gan filosofa vārdu. Mūzikā ir piepūle no tā, kurš rada mūziku un pati mūzika vēl atbilde. Dialogs. Es gribu tā, bet viņa tā negrib. Vai atbild – „man vienalga”. Tā ir spēle vienos vārtos. Skaņas tad pārvēršas akmeņos, bet akmeņus var mētāt tā un šitā – visādi. Šodien ir daudz tādu kompozīciju, kurās skaņas kā akmeņus dzenā šurpu turpu.

Skaņām ir jāpretojas. Vai jāatbild. Un tad jau tu neesi vairs tik brīvs, kā tev liekas. Saka, ka Bēthovens ir brīvs. Kāds gan viņš brīvs? Tā viņš mocījās… Tādēļ, ka skaņas pretojās. Viņš rakstīja, bet skaņas negribēja. Taču, kad komponists un skaņas nonāca pie saskaņas, radās viņa svētumpilnie darbi.

Jebkuram skaņdarbam ir savi stratēģiskie momenti, kurus palaižot garām, zūd skaņdarba veselums. Tas sabirst veiksmīgākos un mazāk veiksmīgos fragmentos. Ja skaņdarbu izdodas atskaņot kā veselumu, tu uztver to nevis kā informāciju, kas sastāv no a,b,c,d, bet kā informāciju A, kas sastāv no maziem a,b,c,d. Tas ir svarīgi gan tam, kurš atskaņo, gan tam, kurš klausās mūziku. Zinu no savas pieredzes, ka, klausoties kādu skaņdarbu pirmoreiz, dažkārt rodas nepacietība, kritika. Bet klausoties ir jāuzticas, jāuzklausa mūzika - kā bērnam. Kad būsi noklausījies visu, vērtējums tevī radīsies pats.  Bet, ja žāvājies, kritizē un esi neapmierināts jau klausīšanās laikā, skaņdarbs sabrūk.

Dažkārt mūzikai uzticas komponista vārda dēļ – bet komponisti ar ievērojamu vārdu ir kā surdīnes, kas deformē viņu pašu uzrakstīto mūziku. Uzticēšanās tikai un vienīgi mūzikas tekstam atver tā patieso vērtību.

Ja nu skaņdarbs nav veiksmīgs, tad tāds tas arī paliks, neraugoties uz uzticēšanos. Vienkārši, to klausīdamies, tu nebūsi velti pazaudējis laiku.