Perpetuum Ritmico  ir Latvijā pirmais un vienīgais sitaminstrumentu ansamblis, kas jau ilgāku laiku darbojas kā pastāvīga  vienība.  Savos priekšnesumos viņi apvieno daudzveidīgus mūzikas virzienus no folkloras līdz avangardam, no klasiskās mūzikas intonācijām līdz mūsdienu populārās kultūras stiliem, performancēs izmantojot plašu sitaminstrumentu paleti. 2016. gadā ansamblis  Perpetuum Ritmico  tika nominēts Lielajai
mūzikas balvai kategorijā "Gada koncerts".

2017. gada 21. decembrī Spīķeru koncertzālē Perpetuum Ritmico trīs puišu sastāvā - Guntars Freibergs, Elvijs Endelis, Mikus Bāliņš - aicināja uz koncertu "Perpetuum Ritmico Ziemassvētkos", kurā, sadarbojoties ar čellisti Daci Zālīti, koklētāju Līgu Griķi un klarnetistuGunti Kuzmu, līdzās skanēja baroka laikmeta mūzika Perpetuum Ritmico aranžējumos un laikmetīgā mūzika, toskait trīs jaundarbi,

 

Anna Ignatovica (Anna Ignatowicz, 1968, Polija) Pasakalja marimbai un vibrofonam (2003)

Džekins Pusons (Jachin Pousson, 1983) Mechanical Devils (pirmatskaņojums)

”Opusu  “Mechanical Devils”  man pasūtīja ansamblis Perpetuum Ritmico. Ritmu var atrast visur, gan iekārtās, gan pašā dzīvē. Šis skaņdarbs ir par mehāniskajiem un bioloģiskajiem ritmiem; tas mēģina izprast, kāda mūzika meklējama robežā starp ritmu, pulsu  un toni. Tas rakstīts, domājot par Perpetuum Ritmico stiprajām pusēm – manuprāt, viņiem ir brīnišķīga muzikālā ziņkārība un pētnieciska attieksme pret perkusijām  kā pilnasinīgu muzikālu skaņu veidojumu.
Iedvesma vispirms radās no skaņām, ko rada teoretizētie mūžīgie dzinēji, kas mēģina izmantot gravitāciju vai magnētiskos laukus, lai pārkāptu fizikas likumus un panāktu mūžīgo kustību bez ārēja enerģijas avota. Vērojot šos dzinējus, varam dzirdēt sīkos berzes momentus un gravitāciju, kas galu galā piespiež  šīm ierīcēm apstāties. Metaforiski skatoties, bioloģiskie ritmi cilvēka ķermenī arī ir pastāvīgā kustībā, un mēs tos cenšamies uzturēt cik ilgi vien iespējams, līdz pat neizbēgamajai pēdējai stundiņai. Runājot par šīs mūzikas uzbūvi, galvenā doma ir ritmiska neatkarība starp trim perkusionistiem. Tā arī koncentrējas uz ievirzi plūsmā, kur katram spēlētājam ir dota zināma brīvība, lai intuitīvi attīstītu ritma zīmējumus. Šajā mūzikā parādās vairākas līnijas, kas izvēršas rakstos un atkal sašaurinās blokos caur neatkarīgu paātrinājumu un palēninājumu. Šī mūzika attēlo dūcošu mašinēriju, zobratu pārslēgšanos, harmonisko lauku veidošanos vietās, kur kopā saslēdzas ritmi. Tad tos atkal izjauc dažādi mazi “velniņi”, kas darbojas mehānismos. Sinhronizācijas sajūta  parādās un atkal pazūd, bet gludi plūstoša  bungošana un brīvs  radošums ne mirkli nepamet skaņdarbu.”

J. Pahelbels Kanons Remažorā, Perpetuum Ritmico pārlikums marimbai, diviem vibrofoniem un čellam

Madara Pētersone (1989) "Mija" trim sitaminstrumentiem, klarnetei un čellam (pirmatskaņojums)

 “Ja būtu tāds vārds, kas nosauc mirkli un mūžību vienlaicīgi… Es laikam teiktu "tagad", ko teiktu Tu? Kur ir tas brīdis, kad Gaisma nomaina Tumsu. Tas ir tik īss, viena sekunde? Mazāk? Vairāk? Mūžīgi? Kamēr pie manis ir Gaisma, pie Tevis ir Tumsa. Tu tur, Es te, Tumsa tur, Gaisma te, bet visi mēs esam šeit un tagad, savā vietā un laikā. Esoši. Kamēr viss eksistē vienlaicīgi, šeit un tagad ir viena nepārtraukta mija. Mirklis, kas pilns īstuma, patiesuma, skaistuma, došanas, ņemšanas, piedošanas, pieņemšanas, mīlestības, mūžības, pilns itin visa. Kā cilvēks cilvēkam es novēlu katram Tavam mirklim visskaistākajam būt.”

A. Vivaldi Pirmā daļa no koncerta "Ziema" faminorā RV 297, Perpetuum Ritmico pārlikumā trim sitaminstrumentiem

Jēkabs Nīmanis (1980) "Emancipācija" (Emancipation) trim sitaminstrumentiem, koncertkoklei un elektronikai (pirmatskaņojums)

““Emancipācija” jeb atbrīvošana nereti tiek saistīta ar līdztiesības, vienlīdzības un godīguma veicināšanas centieniem. Vēlos atzīmēt, ka šie centieni bieži ir dinamiski un interesanti, piemēram, trešā viļņa
feminisms jau runā par vīriešu atbrīvošanu no patriarhāta važām, tā nav vairs tikai sieviešu cīņa par līdztiesību, bet visas sabiedrības līdzsvarošana. Lai gan es vairāk pievienojos apgalvojumam, ka mūzika izsaka tikai pati sevi nevis kādu ideju, precizēšu tomēr, ka vēlos, lai manā mūzikā klausītājs atrod vēstījumu pats un nosaukums ir vairāk provokatīvs nekā didaktisks rīks. Tieši šie individuālie atradumi padara saskarsmi ar darbu dzīvu. Kurš tur kuru emancipē šajā mūzikā, par ko tā ir? Degu nepacietībā dzirdēt to no jums katra, rakstiet man feisbukā (esmu zem vārda Laika Tērētājs) vai arī iesaistieties ar mani garās diskusijās pēc koncerta (šeit esmu zem vārda Jēkabs Nīmanis).”