Ciklā "Latvijas koncertzālēs" šoreiz iespēja noklausīties 13. decembra simfonisko koncertu Lielajā ģildē ar Volfganga Amadeja Mocarta un Pētera Čaikovska skaņdarbiem, vienu no Latvijas šībrīža labākajiem klarnetistiem - Mārtiņu Circeni solista lomā un 2018.gada Jevgeņija Svetlanova diriģentu konkursa sudraba medaļnieku, gados jauno Azerbaidžānas Valsts simfoniskā orķestra galveno viesdiriģentu - Fuadu Ibrahimovu pie LNSO diriģenta pults.

Koncerta 1. daļa bija atvēlēta Mocartam – viņa operas "Burvju flauta" uvertīrai, kam sekoja Koncerts klarnetei ar orķestri, bet koncerta 2. daļā dzirdējām P. Čaikovska Piekto simfoniju.

Mocarta slavenais Klarnetes koncerts, kuru apvij arī kāds stāsts. 1780. gadu Vīnē, kad Mocartam ir nedaudz virs 25, izveidojas savdabīga radoša trijotne, kurā nosacīti apvienojas tā laika izcilais instrumentu meistars Teodors Locs, spožais klarnetists un Mocarta draugs Antons Štadlers un pats Mocarts – ģeniāls komponists, kuru interesē viss jaunais mūzikas mākslā un instrumentu būvē.

LNSO galvenais redaktors Orests Silabriedis koncerta programmiņā raksta šādus vārdus: "Pateicoties šim triumvirātam, gluži vai maģisku nozīmi ieguva klarnete, radās basetklarnete (ko mēdz saukt arī par Mocarta klarneti) un basethorns. Basetklarnetes atšķirība no parastās klarnetes atrodama divos toņos, kas papildina diapazonu zemajā 2 reģistrā – Mocarts lieliski izjuta šī instrumenta reģistru dažādo lokanību un, iespējams, bija pirmais komponists, kas prata tik virtuozi spēlēties ar klarnetes tembru dažādībām. Visādā ziņā Mocarts savu Klarnetes koncertu komponēja tieši basetklarnetei, kuras izgudrotājs, par spīti tam, ka klarenetistam Antonam Štadleram izgudrojuma laurus labpaticis piedēvēt sev, laikam tomēr ir Teodors Locs. Taču- par Antonu Štadleru ronājot, viņš esot bijis visai nerātns gan dāmu jautājumā, gan naudas attiecībās – viņš bijis viens no ļoti retajiem cilvēkiem, kas pēc Mocarta nāves palika viņam parādā (daudz biežāk Mocarts mēdzis palikt parādā citiem!) Taču, cik noprotams, Štadlers bijis brīnišķīgs mūziķis un izcili radošs cilvēks – ne jau velti viņu un Mocartu saistīja žilbinošām asprātībām apvīta un daiļas mūzikas apdvesta draudzība."

Basetklarnetes (un arī basethorna) izgatavošanai mūsdienās par paraugu meistari mēdz ņemt Rīgas koncertafišas (!), kas aicina uz trim Antona Štadlera koncertiem Melngalvju namā 1794. gada februārī un martā –

šo atklājumu Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā veikusi amerikāņu mūzikas zinātniece Pamela Poulina, jo tieši uz Rīgas afišas skaidri redzams abu instrumentu attēls, kurā tie precīzi līdzinās tām nedaudzajām no buksusa un misiņa gatavotajām basetklarnetēm un basethorniem, kas saglabājušies līdz mūsdienām.

Mocarta nāves brīdī – 1791. gadā – Štadlers bija devies četrus gadus ilgā ceļojumā pa Eiropu, un šīs turnejas ietvaros muzicēja arī Rīgā.

Klarnetes koncertu Mocarts pabeidza dažus mēnešus pirms savas nāves, un visticamāk, tas bija dziļas un patiesas draudzības apliecinājums viņa draugam - 18. gadsimta nogales izcilajam klarnetistam Antonam Štadleram. 13.decembra vakarā Lielajā Ģildē Klarnetes koncertā solists bija LNSO klarnešu grupas koncertmeistars Mārtiņš Circenis.

***

"Savu Piekto simfoniju Pēteris Čaikovskis sakomponējis 1888. gadā. Kopš iepriekšējās simfonijas sacerēšanas bija pagājuši desmit gadi, kuru laikā ar koncertiem Čaikovskis bija apceļojis Vāciju, Čehiju, Franciju un Angliju: guvis triumfālus panākumus Leipcigā, Hamburgā un Berlīnē, iepazinies ar Grīgu un Brāmsu, ticis augstu godināts Prāgā, labi uzņemts Parīzē un Londonā, kur noslēdzis savu Eiropas koncertturneju.

Atgriezies Krievijā, Čaikovskis apmetas lauku mājā ar lielu dārzu, netālu no Kļinas. Eiropas koncertturnejas panākumu pozitīvajās emocijās dramatiskus vaibstus iecērt kāda tuva Čaikovska drauga aiziešana mūžībā, un tas rada labvēlīgu radošo augsni jaunas simfonijas tapšanai, kurā Čaikovskis atkal apcer tēmu par likteņa nenovēršamību, gaismas stara saraudzīšanu, galu galā nonākot pie atziņas, ka cerību nekādu.

1888. gada 31. oktobrī Čaikovskis ierodas Pēterburgā un 5. novembrī autora vadībā notiek Piektās simfonijas pirmatskaņojums. Publika sarīko ovācijas, orķestris trīs reizes nospēlē tušu, un komponistam-diriģentam tiek izrādīts liels gods, ieceļot viņu par Pēterburgas filharmoniskās biedrības goda biedru.

Tomēr par Piekto simfoniju atsauksmes presē ir nelabvēlīgas. Čaikovska sensenais nelabvēlis Cēzars Kiī raksta, ka simfonijā neesot nevienas idejas, tā pilna rutīnas un skaņa ņem virsroku pār mūziku...

Citam nepatīk skerco aizstāšana ar valsi. Vēl kāds uzskata, ka darbs nobeigts lielā steigā. Tikai divi Pēterburgas kritiķi pilnībā atzīst simfonijas vērtību. Čaikovskis secina, ka viņa darbs cietis pilnīgu fiasko un atzīstams par totālu neveiksmi. Šo spriedumu mīkstina simfonijas panākumi Eiropā, un komponists nāk pie atziņas, ka simfonijai tomēr nav ne vainas. 1892. gadā Bostonā kritiķi nolīdzina simfoniju līdz ar zemi. Ņujorkas kolēģi ir nedaudz labvēlīgāki. Taču ar laiku Piektā simfonija nostiprinās Rietumu pasaules simfoniskajā repertuārā kā neapstrīdama, neapspriežama vērtība.

Varam izteikt minējumu, ka pašam hiperemocionālajam, hipohondriskajam, allaž viegli ieskābušajam, izteikti pašcentrētajam komponistam tas tīri labi varētu patikt, ja vien viņš spētu tam noticēt bez mūžīgajām garastāvokļu svārstībām," raksta mūzikas žurnālists Orests Silabriedis 13. decembra koncerta programmiņā.

Mežraga solo Piektaja simfonijā – Artūrs Šults.