Vēlreiz atgriežamies neaizmirstamajā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra 90. jubilejas sezonas atklāšanas koncertā 2016. gada 16. septembrī Lielajā ģildē. Vakara otrajā daļā uz vienas skatuves pirmoreiz tikās Mariss Jansons un Raimonds Pauls, bet koncerts tika uzsākts ar Hektora Berlioza “Fantastisko simfoniju”.

Inese Lūsiņa laikrakstā "Diena" tovakar dzirdēto vērtēja šādi: "Jauns, svaigs, elpu aizraujošs bija Hektora Berlioza romantiski eksaltētās "Fantastiskās simfonijas" lasījums. Šis ir hrestomātisks, zināms programmatiskā, monotematiskā simfonisma paraugs – obligātā mūzikas literatūra neatkarīgi no tā, cik bieži vai reti šis opuss skan mūsu koncertdzīvē. Taču Mariss Jansons visiem zināmajā stāstā par mūziķa mīlas apmātību un pārkairinātās fantāzijas vīzijām atrod spilgtas, jaunas krāsas, akcentus, pavērsienus, tēlainības nianses.

Viņa interpretācijā uzrunā pirmreizība. Turklāt katru reizi arvien citādā izgaismojumā, jo būtībā šī simfonija ir vēstījums par mākslinieka dzīvi un domāšanu.

Marisa Jansona piemērs pierāda arī to, ka nebūt nav nepieciešams neatslābstoši aktīvi un sportiski diriģēt visu laiku. Mūzikas gaitu un ritmu viņš vadīja citā pārredzējuma līmenī – kā kinokamera, kas, filmējot ainavu no augstāka punkta, aptver kopplānu un fokusē uzmanību uz būtisko, zīmīgāko. "Fantastiskās simfonijas" ritējumā bija brīži, kad maestro Jansons vienkārši piestāja, nolaida rokas un ļāva orķestrim brīvi muzicēt, jo simfoniskie tēli, dinamikas un citas partitūras lasījuma nianses bija precizētas un gana izslīpētas mēģinājumos. Toties būtiskos un izšķirīgos brīžos diriģents ar precīzu un izteiksmīgu žestu ierādīja tēlaini un dramaturģiski svarīgos solo instrumentu un to grupu iekritienus, kontrastus, kulminācijas un dinamiskās atkāpes.

Mariss Jansons izcēla zīmīgus akcentus un mūzikas telpiskumu, uzburot mūsu dzirdes maņās krāšņas simfoniskas gleznas: nemieru un mīlas kaisles uzliesmošanu pirmajā daļā, eleganti glamūru valšu balli 2. daļā, ganiņu (angļu raga un obojas) sasaukšanos 3. daļas pastorālajā lauku ainavā (pirmo reizi redzēju, ka obojistam balkona foajē bija iespēja sekot diriģenta žestam monitorā!), draudīgu negaisa tuvošanos dabas un domu klusumā (ar timpānu solo zāles aizdurvē 3. daļas noslēgumā), gājienu uz ešafotu 4. daļā un baisi žvidzinošu grotesko raganu sabatu 5. daļā, kurā opija sapnī iegrimušais mākslinieks nonāk pats savās bērēs.

Tādējādi Mariss Jansons veidoja ļoti skaidru formu, efektīvu visa skaņdarba dramaturģiju. Citiem vārdiem – viņš pasniedza Berlioza fantāzijas tēlu ņudzekli pārskatāmā un savstarpēji saistītā perspektīvā, kurai ir sava loģika.

Turklāt – tas viss bija dzīvs, tembru un artikulācijas krāsām neparasti bagāts visā plašajā amplitūdā no vismaigākās lirikas līdz sirreālai šausmu filmai.

LNSO spēlēja ar līdz šim nepieredzētu pašatdevi un koncentrāciju, turklāt vēl arī starojot radošā brīvībā, ko nenogalināja bailes kļūdīties. Īpaša bauda bija klausīties pūtēju sniegumā – gan perfektajos ansambļos, gan solo."