Festivālā „Čello Cēsis" 13. septembrī viesojās Lietuvas Nacionālais simfoniskais orķestris ar savu galveno diriģentu kopš 2015. gada, pirms tam Latvijas Nacionālās operas galveno diriģentu un pie mums allaž gaidīto Modestu Pitrenu.

Programma:

  • Mikalojs Konstantīns Čurļonis Simfoniskā poēma "Mežā"
  • Osvaldo Golihovs Koncerts akordeonam, čellam un orķestrim Azul
  • Sezārs Franks Simfonija reminorā

Lietuviešu programmā tātad pirmā skan Mikaloja Konstantīna Čurļoņa simfoniskā poēma „Mežā". Un „Klasikā” to raidām komponista un gleznotāja 150. dzimšanas dienā.

Vairāk nekā 300 gleznu ir radījis Čurļonis sava 35 gadus īsā mūža laikā. Skaņdarbu ir tikai nedaudz mazāk.

No tiem pazīstamākās ir viņa simfoniskās poēmas „Mežā” un „Jūra”, kurās  skaņas viņš klājis kā gleznotājs krāsas uz audekla, kamēr lielu daļu savu gleznu komponējis kā mūziku.

Savulaik vēstulē savai topošajai sievai Sofijai viņš rakstījis: „Es vēlētos radīt simfoniju no jūras čukstiem, simtgadīga meža šalkām, zvaigžņu mirdzuma, no mūsu mazajām dziesmām un manām nebeidzamajām ilgām…” 

Argentīniešu komponista Osvaldo Golihova (Golijov, 1960) Čella koncertu AZUL (2006) kopā ar lietuviešu orķestri un akordeonistu Artūru Noviku Cēsīs atskaņoja igauņu čellists Marsels Johanness Kitss (Kits, 1995), kura mūziķa ceļā lielākie panākumi ir uzvara Džordžes Enesku konkursā Rumānijā (2018) un iegūtā trešā vieta Karalienes Elizabetes konkursā Briselē (2022).

Tikai mēnesi „Klasikas” interneta arhīvā jums iespēja dzirdēt šo opusu, kurā, kā daudzos savos darbos, Golihovs iedvesmu smēlis Dienvidamerikas vēsturē, folklorā un dabā. Skaņdarbu, kurā, domājot par mieru virs zemes, to skatot no lidmašīnas loga, un nemieru – pietuvinātā realitātē, komponists kārtojis četrās daļās: Sērskābes miers – Klusums – Pāreja – Jeruzaleme.

Par paraugu solista saspēlei ar orķestri Golihovam kalpojuši baroka laika komponistu adagio, viņš prātā turējis Kuperēnu un tuvumā – Baha čella svītas.

Koncerta otrajā daļā – Sezāra Franka re minora Simfonija. Mūzikas zinātnieks Jānis Torgāns par to reiz rakstījis: „…koncepcija ir tā pati bēthoveniskā – no tumsas uz gaismu, no cīņas uz uzvaru, caur ciešanām pie zvaigznēm. Taču visas mūzikas vide ir cita: daudz smalkāka, izsmalcinātāka (reizēm uz pārsmalcinātības robežas), daudz krāšņāka un krāsaināka (reizēm gan vāgneriskā izšķērdībā), daudz poētiskāka, noslēpumaināka un svabadāka. Jā, tas ir romantisma laikmets, kas jau sliecas uz norietu, un faustiskajam pētnieciskumam, izziņas alkām un dzīves poēzijas vērtējumam piešķir arī mazliet saldmes, mazliet ilūzijas. Kā gan še nav nemaz – tā ir skepse, neticība, aizlauztība, ironiska groteska: šos romantisma atribūtus Sezārs Franks savā pasaulē neielaiž.”

Un no mūsu kaimiņiem dāvana piedevā – Emīla Dārziņa „Melanholiskais valsis”.