Svētdien, 13. aprīlī, koncertzālē "Cēsis" festivālā "Pētera Vaska mūzikas aprīlis" izskanēja kamermūzikas programma, kurā uz vienas skatuves būija dziedātāja Maija Kovaļevska, pianiste Agnese Egliņa, flautiste Dita Krenberga, čellists Kristers Šīmanis un sitaminstrumentālists Guntars Freibergs.

Programmas centrā likti Pētera Vaska darbi - kamerkantāte “Latvija”, kas pirmatskaņota 1987. gadā festivālā “Varšavas pavasaris”, cikls “Mīlas dziesmas”, "Ainava ar putniem" un tautasdziesmu apdares.

 

Koncerta programmā:

I

Jāzeps VĪTOLS “Mirdzas dziesma", “Aizver actiņas un smaidi”, “Man prātā stāv vēl klusā nakts”

Jānis MEDIŅŠ Rapsodija flautai un klavierēm

Rihards DUBRA “Aicinājums” zvaniem

Pēteris VASKS, Anna RANCĀNE Kamerkantāte “Latvija”

II

Pēteris VASKS, Imants ZIEDONIS “Trīs mīlas dziesmas” (“Tāds gaišums”, “Un pēkšņi tāds klusums”, “Ne lapa nekustas”)

Pēteris VASKS “Ainava ar putniem” flautai solo

Jānis MEDIŅŠ “Ābele”, “Aka”, “Ir viens vakars”

Pēteris VASKS Trīs latviešu tautasdziesmas (“Teici, teici valodiņa”, “Ej, saulīte, drīz pie Dieva”, “Tautiešami roku devu”)

Kamerkantāte “Latvija” pirmoreiz pie klausītājiem nonāca 1987. gada 19. septembrī Polijas festivālā “Varšavas rudens”. Kā norāda Pēteris Vasks, šis leģendārais jaunās mūzikas notikums okupācijas gados bija mums ģeogrāfiski tuvākais forums, kurā līdz ar ārkārtīgi saistošu muzikālo programmu bija iespējams saklausīt, sajust un apjaust jaunas un rietumnieciskas vēsmas. Viesojies festivālā vairākkārt, Vasks saņēma aicinājumu radīt jaundarbu balsij un instrumentālam ansamblim. Visai netipiski Pētera daiļradei, šis opuss rakstīts neparastam sastāvam, soprānu sabalsojot ar  flautu, zvaniem un klavierēm. Neierasti Vaskam tas ir tamdēļ, ka viņš allaž tiecas izvēlēties klasiskus un praktiskus sastāvus, tādējādi vairojot iespējas mūzikai turpināt intensīvu koncertdzīvi. Varbūt tieši šī savdabīgā “nepraktiskuma” dēļ darbs līdz šim skanējis vien pāris reizes, pirmoreiz klausītājus aizkustinot, pateicoties Malgožatai Armanovskai, Gžegožam Cimoško, Martai Ptašinskai un Sābolčam Estēņi. Ārkārtīgi nozīmīgs impulss kamerkantātes tapšanā komponistam bijis Annas Rancānes (1959) emocionāli uzlādētais dzejolis “Latvija”, kas ne mazāk spēcīgi rezonē vēl aizvien:

Melns putns kliedz kliegdams

pār tēva sētu:

kur mani mīļie,

kur mani svētie?

Kur mani mīļie,

kur mani svētie,

vai karos kauti,

vai nolādēti?

Vai darīti mēmi,

vai svešumā rauti,

kur gāju putni,

kur mana tauta?

Ap garu galdu

sēž tava tauta,

tur karā kautie,

tur nolādētie,

tur svešumā rautie

sēž klusi, klusi,

kur rudzīši sētie

nav sadīguši,

tur karā kautie

kauliņus dala,

mātes lakata skranda

zobena galā,

tur nolādētie

ar melniem lietiem,

tikai mēmiem

pie galda nav vietas,

mēmie zem galda

tēvzemi dala,

viņiem tauta

zobena galā.

Lido melns putns

pār tēva sētu,

te mani mīļie,

te mani svētie.