Svētdien, 13. aprīlī, koncertzālē "Cēsis" festivālā "Pētera Vaska mūzikas aprīlis" izskanēja kamermūzikas programma, kurā uz vienas skatuves būija dziedātāja Maija Kovaļevska, pianiste Agnese Egliņa, flautiste Dita Krenberga, čellists Kristers Šīmanis un sitaminstrumentālists Guntars Freibergs.
Programmas centrā likti Pētera Vaska darbi - kamerkantāte “Latvija”, kas pirmatskaņota 1987. gadā festivālā “Varšavas pavasaris”, cikls “Mīlas dziesmas”, "Ainava ar putniem" un tautasdziesmu apdares.
Koncerta programmā:
I
Jāzeps VĪTOLS “Mirdzas dziesma", “Aizver actiņas un smaidi”, “Man prātā stāv vēl klusā nakts”
Jānis MEDIŅŠ Rapsodija flautai un klavierēm
Rihards DUBRA “Aicinājums” zvaniem
Pēteris VASKS, Anna RANCĀNE Kamerkantāte “Latvija”
II
Pēteris VASKS, Imants ZIEDONIS “Trīs mīlas dziesmas” (“Tāds gaišums”, “Un pēkšņi tāds klusums”, “Ne lapa nekustas”)
Pēteris VASKS “Ainava ar putniem” flautai solo
Jānis MEDIŅŠ “Ābele”, “Aka”, “Ir viens vakars”
Pēteris VASKS Trīs latviešu tautasdziesmas (“Teici, teici valodiņa”, “Ej, saulīte, drīz pie Dieva”, “Tautiešami roku devu”)
Kamerkantāte “Latvija” pirmoreiz pie klausītājiem nonāca 1987. gada 19. septembrī Polijas festivālā “Varšavas rudens”. Kā norāda Pēteris Vasks, šis leģendārais jaunās mūzikas notikums okupācijas gados bija mums ģeogrāfiski tuvākais forums, kurā līdz ar ārkārtīgi saistošu muzikālo programmu bija iespējams saklausīt, sajust un apjaust jaunas un rietumnieciskas vēsmas. Viesojies festivālā vairākkārt, Vasks saņēma aicinājumu radīt jaundarbu balsij un instrumentālam ansamblim. Visai netipiski Pētera daiļradei, šis opuss rakstīts neparastam sastāvam, soprānu sabalsojot ar flautu, zvaniem un klavierēm. Neierasti Vaskam tas ir tamdēļ, ka viņš allaž tiecas izvēlēties klasiskus un praktiskus sastāvus, tādējādi vairojot iespējas mūzikai turpināt intensīvu koncertdzīvi. Varbūt tieši šī savdabīgā “nepraktiskuma” dēļ darbs līdz šim skanējis vien pāris reizes, pirmoreiz klausītājus aizkustinot, pateicoties Malgožatai Armanovskai, Gžegožam Cimoško, Martai Ptašinskai un Sābolčam Estēņi. Ārkārtīgi nozīmīgs impulss kamerkantātes tapšanā komponistam bijis Annas Rancānes (1959) emocionāli uzlādētais dzejolis “Latvija”, kas ne mazāk spēcīgi rezonē vēl aizvien:
Melns putns kliedz kliegdams
pār tēva sētu:
kur mani mīļie,
kur mani svētie?
Kur mani mīļie,
kur mani svētie,
vai karos kauti,
vai nolādēti?
Vai darīti mēmi,
vai svešumā rauti,
kur gāju putni,
kur mana tauta?
Ap garu galdu
sēž tava tauta,
tur karā kautie,
tur nolādētie,
tur svešumā rautie
sēž klusi, klusi,
kur rudzīši sētie
nav sadīguši,
tur karā kautie
kauliņus dala,
mātes lakata skranda
zobena galā,
tur nolādētie
ar melniem lietiem,
tikai mēmiem
pie galda nav vietas,
mēmie zem galda
tēvzemi dala,
viņiem tauta
zobena galā.
Lido melns putns
pār tēva sētu,
te mani mīļie,
te mani svētie.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X