17. februārī Lielajā ģildē izskanēja Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncerts "LNSO un Saxophonia", kurā pie diriģenta pults stājās diriģents Jānis Stafeckis, kurš ilgus gadus bijis orķestra kontrabasu grupas mūziķis, kā arī orķestra Sinfonietta Rīga kontrabasistu koncertmeistars. Koncertā piedalījās Rīgas Saksofonu kvartets un saksofonists Arvīds Kazlausks. Programmā - Uģa Prauliņa Uvertīras saksofonu kvartetam un orķestrim pirmatskaņojums, Džona Adamsa Saksofona koncerts, kā arī 19. gadsimta krievu klasiķa Modesta Musorgska cikls "Izstādes gleznas" Morisa Ravela instrumentācijā.

Uģis Prauliņš par jaundarbu: "Bija jāizvēlas no tā, kas man pašam vispār varētu patikt. Piemēram, mani fascinē baritonsaksofona zemais reģistrs un visi uzdevumi, kas ar to saistīti.

Tas ir izaicinājums — izzināt funk mūzikas iespējas — tembrālās, ritmiskās. Uzdevums ir arī atrast tām drošu pielietojumu mūsu ģeogrāfiski kulturālo tradīciju ainā. Arī pulss mūsdienās, tā ienākšana t.s. akadēmiskās mūzikas ainā ir gan mana iekšēja nepieciešamība, gan sazvērnieciskums.

Šai darbā tas parādās jau pašā sākumā ar saksofonu deklarējošiem “stabveida” akordiem. To fonā pamazām sāk aktivizēties simfoniskais orķestris-sākotnēji ar gandrīz nedzirdamu sitamo instrumentu fonu. Skaņdarbā pašmērķīgi centos eksponēt katru instrumentu grupu, pretnostatīt katras īpašo, oriģinālo skanējumu- polifoni, kā arī tīrās un atpazīstamās, nesajauktās krāsās. Nepieciešamības gadījumā nebaidījos arī “paškopēties”, tas ir, risināt tos uzdevumus, kas man vienmēr likušies pievilcīgi: koka pūšaminstrumentu staccato akordu repetīciju tehnika; instrumentu un to grupu “morfēšana” — pārplūde no viena instrumenta uz otru; Rokmūzikas elementu iesaiste akadēmiskā konceptā. Arī etniskā (folkloras) pamata melodiskās vitālās enerģijas ekspluatācija ir vienmēr klātesoša.

Ļoti vēlējos implementēt transformētu aizraujošu džeza paradigmu - “bungu solo” (improvizāciju), kur orķestra tutti akcenti jeb “stabi” tikai iezīmē pulsa klātbūtni takts sākumos. Šoreiz bungu solo lomu uzņēmies saksofonu kvartets.

Jaundarbs iecerēts kā festivāla Saxophonia uvertīras tipa skaņdarbs, kurā iesaistīts Rīgas Saksofonu kvartets un Nacionālais simfoniskais orķestris. Vadoties pēc atziņām, kas radušās jau iepriekš sadarbojoties ar Rīgas Saksofonu kvartetu, vēlējos turpināt mūsdienu saksofona tembrālās iespējas, ekspresiju, spēku, dziedošumu, ritmisko varēšanu un risināt dažādas laikmetīgas faktūras, neierobežotas stilistiskās iespējas un kombinācijas."

Arvīds Kazlausks par Džona Adamsa Saksofona koncertu:

 

Pie Džona Adamsa Saksofonkoncerta nonācu, jau ilgu laiku sekojot saksofonista, kam šis skaņdarbs bija veltīts, — Timotija Makalistera — aktivitātēm. Viņš bija viens no pirmajiem mūziķiem, kuru ievēroju, uzsākot savu ceļu kā akadēmiskās mūzikas saksofonists. Makalisters bija pirmais lielais paraugs spēles kvalitātes ziņā. Tādā veidā arī uzzināju, ka notiks Adamsa Saksofonkoncerta pirmatskaņojums — atceros, ka gribēju to dzirdēt pēc iespējas ātrāk, biju ļoti ziņkārīgs. Klausījos Mūzikas akadēmijas piektā stāvā datorklasē — tā droši vien nebija tiešraide, bet ļoti svaigs koncertieraksts.

 

Arī Džonu Adamsu zināju kā laikmetīgās mūzikas komponistu, vienu no slavenākajiem amerikāņu skaņražiem jau no skolas laikiem, pirmkārt, ar savu Short Ride in a Fast Machine. Runājot par šo koncertu, manuprāt, tas ir ļoti svarīgs papildinājums saksofona repertuārā, jo tajā nav tik daudz liela mēroga komponistu, kas būtu radījuši darbus saksofonam.

Koncertam jau ir desmit gadu un, protams, arī saksofona mūzikas repertuārs palēnām tiek papildināts ar šādas nozīmes darbiem. Koncerta pirmatskaņojums ir svarīgs notikums arī Latvijas saksofonmūzikas dzīvē — ir liels prieks, ka to ir palaimējies darīt man, esmu par to ļoti pateicīgs.

Raksturojot konkrēto skaņdarbu — tur neatradīsim paplašinātās tehnikas vai īpašus efektus- šajā ziņā tas ir diezgan klasisks koncerts. Sarežģītība tajā ir ritmiskās un vispārējās tehnikas griezumā. Kaut arī pats autors saka, ka šim koncertam nevajadzētu skanēt džeziski, tajā pašā laikā tur ir ļoti skaidras džeza intonācijas un arī nošu pierakstā ir momenti, kurus autors aicina spēlēt “improvizējot”. Adamss pats ļoti skaidri ir teicis, ka šīs ietekmes ir jūtamas dziļākos slāņos, kuras viņš ir smēlies jau no agras bērnības. Džeziski klasisks koncerts.

Jānis Stafeckis par Modesta Musorgska ciklu "Izstādes gleznas":

Cikla "Izstādes gleznas" fenomens slēpjas ļoti trāpīgos un pašironiska humora pilnos tēlu atainojumos. Tuvā drauga Viktora Hartmaņa skiču un gleznu portretējumi mūzikā atklāj daudz dziļāku dimensiju par acīm redzamo. Tajā iekļauts desmit skaņdarbu, kurus ievada un vairākkārt starp cikla daļām pavada majestātiskā "Pastaigas" tēma, kuras raksturs katru reizi pietuvināts sekojošā zīmējuma saturam.

Cik zināms, Modests Musorgskis saviesīgajos vakaros, izklaidējot savus draugus, spēja ļoti veikli uzportretēt jebkuru klātesošo, improvizējot pie klavierēm- oriģināli Izstādes gleznas arī ir cikls klavierēm. Savukārt spilgtā orķestra instrumentācijā to teju 50 gadus vēlāk pārlicis franču komponists Moriss Ravels - šo versiju piedāvājam klausītājiem.

Ravels instrumentācijā izmanto arī simfoniskajam orķestrim mazāk raksturīgo saksofona tembru. Lai arī cikla Izstādes gleznas daļu nosaukumi dod pavisam precīzus tēlu un noskaņu apzīmējumus, uz skaņdarbu kopumā raugos kā uz komponista muzikālu pašportretu, turpina Jānis Stafeckis. Ciklā sastopami gan bērnišķīgi nebēdnīgi tēli, gan rūpju un dzīves smaguma pilni pārdomu brīži, kuru komponista liktenī netrūka. Lai arī Izstādes gleznas tapušas gandrīz pirms 150 gadiem, nevaru nedomāt par šodienas kontekstu un notiekošo Ukrainā. Komponista mūzikas tēlainībā apzinātā zemiskā agresija, cinisms un neizprovocēts ļaunums tiek apdullinoši satriekts cikla noslēdzošajā daļā "Varoņu vārti Kijivā" kā simbols gara spēkam, mīlestības un cilvēcības uzvarai pār ļaunumu. Šī konkrētā daļa manī atbalsojas cerību pilni un īpaši emocionāli."