23. janvārī LU Lielajā aulā izskanēja Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga un diriģenta Normunda Šnē 2026. gada pirmā koncertprogrammu, kurā  līdzās likta Jozefa Haidna Simfonija Hob.I:24 Solmažorā ("Pārsteigums"), Roberta Šūmaņa Koncertskaņdarbs četriem mežragiem un orķestrim jeb Konzertstück, kā arī mūsdienu vācu komponista Filipa Mainca (Philipp Maintz, 1977) darbs der zerfall einer illusion in farbige scherben ("ilūzijas sabrukšana krāsainās lauskās").

FILIPS MAINCS (1977) pirmos soļus mūzikā spēris dzimtajā Āhenē, Māstrihtā studējis kompozīciju pie Roberta H. P. Placa, Ljēžas universitātē papildinājis savas zināšanas elektroniskās mūzikas laukā, pēcāk šo sfēru vēl nopietnāk izpētot leģendārajā Skaņas izpētes un sintēzes institūtā IRCAM Parīzē un Lincas Skaņu laboratorijā Karlheinca Esla virsvadībā. Nu jau vairākus gadus par savām mājām skaņradis dēvē gan Berlīni, gan Halli (pie Zāles). Filips Maincs 2005. gadā saņēmis prestižo Ernsta fon Zīmensa balvu.

Komponista daiļradē ir gan simfoniskas partitūras un kamerdarbi, ērģeļopusi, vokālinstrumentāli paraug, kā arī divas operas 2. Opuss der zerfall einer illusion in farbige scherben (“ilūzijas sabrukšana krāsainās lauskās”) Rīgā piedzīvoja otro atskaņojumu. Pirmoreiz tas izskanēja pirms pusotra gada – 2024. gada 22. jūnijā Ķelnes Radio koncertzālē. Tik iezīmīgo akordeona partiju toreiz iedzīvināja Nenads Ivanovičs un pie WDR (Rietumvācu Radio) simfoniskā orķestra diriģenta pults bija kolorītais Silvēns Kambrelēns. Par impulsiem darba tapšanai komponists stāsta:

“Viss sākās ar to, ka kādā parkā mani ar visu savu dvēseles spēku apdziedāja melnais strazds. Šis iespaids bija tik spēcīgs, ka man pār muguru pārskrēja drebuļi un atmiņās pavērās durvis uz laiku, kad tik tikko biju pārcēlies uz Berlīni, aizrautīgi baudīju tās naktsdzīvi un “mēs domājām, ka no šī brīža pasaule būs tikai laba, un mūzika, pie kuras mēs dejojam, kļūs arvien ātrāka un ātrāka”

(es vairs nezinu, kurš to teica vai uzrakstīja). Tolaik bieži vien tikai rītausmā dodoties mājup no klubiem, melnie strazdi, uzlecošās saules spirdzināti, sacentās dziedāšanā. Līdz pat šai dienai man uzmetas zosāda, klausoties melno strazdu balsīs, un līdz pat šai dienai šis dziedājums man nozīmē kaut ko ļoti apsolījumiem bagātu: viss ir iespējams, no visa var rasties jebkas, un viss ir saistīts ar visu. Pie šī skaņdarba darbs neritēja viegli. Vietām es turpināju rakstīt tālāk no trim dažādiem posmiem vienlaicīgi, nezinot kā tos savstarpēji savienot. Ap to pašu laiku es nejauši uzgāju Gustava Zontāga (Gustav Sonntag) gleznu “ilūzijas sabrukšana krāsainās lauskās”.

Lauskas! Tieši tās pavēra risinājumu manai formas problēmai! Vienlaikus šis mākslas darbs no jauna izgaismoja arī manas agrīnās Berlīnes naktis, atmiņas par tām uzslāņojot vienu otrai. Pēc līdzīga principa, mijoties dažādiem stāstījuma pavedieniem, šādi slāņojumi veidojas arī skaņdarbā. Lietas dreifē dažādos ātrumos un dažādos virzienos, ieplūst viena otrā un izšķīst daudzās detaļās, paverot arvien jaunas perspektīvas. Hronoloģisks stāsta izklāsts līdz ar šo pieeju ir neiespējams, tomēr rakstot es sajutu, ka viss tiecas uz kādu noteiktu horizontu, kurā ir gan saullēkts, gan iezīmīgais putna dziedājums.

Kā sarkans pavediens visai partitūrai cauri vijas visdažādākās pulsa formas, kuras var traktēt gan kā melnā strazda brīdinošu trallināšanu, gan kā laiku, kas aizplūst. Kad šī pulsācija sabiezinās, ieskanas arī kaut kas dejisks, uz brīdi šķietami aizēnojot nepielūdzami mehānisko laika ritējuma realitāti.

Tomēr atkal un atkal visā šajā kņadā ir atkāpšanās, apstāšanās, elpas ievilkšanas mirkļi. Un tad viss atkal turpinās... Par to, ka nespēju aizbēgt no melno strazdu dziedājumiem, liecina arī tas, ka tos visbeidzot nolēmu arī iekļaut savā partitūrā. Putnu balsu ieskaņojumus spektrālai analīzei pakļaut man palīdzēja komponists Mauro Lanca, un šo materiālu es ieaudu orķestra instrumentu partijās. Tā lūk, par šo visu ir mans skaņdarbs. Un arī par to, ka ikviens mākslinieks, gribot vai negribot, ir sava laikmeta bērns un ka katrā mākslas darbā neizbēgami ierakstās arī tā tapšanas laiks. Šis skaņdarbs ir sava veida dienasgrāmatas ieraksts, atskats uz brīdi, kad mēs ar baudu grimām krāšņās ilūzijās. Un beigās pār visu atkal uzlec saule – melnie strazdi dzied un vēsta par jaunu dienu, kas pilna ar jaunām iespējām.”