Posdamies uz Klāras Šūmanes 64. dzimšanas dienu, Brāmss gribējis nopirkt viņai lielu ziedu klēpi, bet ceļā nav gadījies neviens puķu veikals. Tad nodomājis aiznest dažas fotogrāfijas, bet slinkums uzradies. Tā visa vietā viņš Klārai aizsūtījis savas jaunās simfonijas partitūru, un tā bija viņa Trešā simfonija.

 

Pēc dāvanas saņemšanas Klāra raksta vēstuli Brāmsam: "Es pavadīju nepasakāmi laimīgas stundas ar tavu brīnišķo darbu. Tā ir īsta Poēma! No sākuma līdz beigām tā ietin mežu noslēpumainā pievilcībā. Otrā daļa ir patiesa idille. Es redzu lūdzējus, nometušos uz ceļiem pie mazās meža svētnīcas, es dzirdu  čalojošu strautu un kukaiņu sanoņu, bet finālā ikkatra satraukta sirds tiek nomierināta."

 

Savai Trešajai simfonijai Brāmss īpaši negatavojās. Viņš bija devies pavadīt brīvdienas Visbādenē un pie viena pārskatīja šo to senāk rakstītu, par Gētes Faustu domājot. No pārskatītā tūdaļ sanākušas divas vidusdaļas simfonijai. Tikpat ātri tapa divas pārējās, un tā paša 1883. gada decembrī simfoniju pirmatskaņoja "Vīnes filharmoniķi" ar diriģentu Hansu Rihteru. Eduards Hansliks, visu godātais mūzikas kritiķis, šo simfoniju uzlūkoja par vislabāko no Brāmsa simfonijām - formā kompaktāko un detaļās skaidrāko. Edvards Elgars sacījis - "Kad raugos uz Brāmsa Trešo, es pats jūtos pilnīgs nejēga..."

Ciklā "Latvijas koncertzālēs" klausāmies Johannesa Brāmsa Trešo simfoniju Famažorā op. 90 Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un diriģenta Andra Pogas lasījumā. Ieraksts veikts Lielajā ģildē 2016. gadā.