"Raksti droši to visdullāko, kas tev ienāk prātā, man teica Arvo Perts. Tikai tad tavs darbs būs kaut ko patiesi vērts. Un es paklausīju. Kā savam skolotājam. Un uzrakstīju," intervijā Ingridai Zemzarei par savas Ceturtās simfonijas tapšanu savulaik atklājis Imants Kalniņš.

Simfonija sacerēta 1973. gadā, un tās pirmatskaņojums dziļajos stagnācijas padomjlaikos simfoniskajā koncertā pulcēja klausītāju stāvgrūdām pilnu Lielo ģildi. Tas pievērsa simfoniskajai mūzikai jaunu auditoriju, jo spēcīgi uzrunāja ar simfoniskās un rokmūzikas sintēzi (simfonijā izmantots rokmūzikas bungu komplekts, nozīmīga ir ģitāra.)

Pirmatskaņojumu vadīja Leonīds Vīgners, un tolaik neviens pat nenojauta, ka simfonija skan citādi, nekā to iecerējis autors. Tikai pēc Latvijas brīvvalsts atjaunošanas kļuva zināms, ka padomju cenzūra neatļāva izmantot simfonijai speciāli rakstīto un 4.daļā vokālajā partijā izmantoto amerikāņu dzejnieces Kellijas Čerijas dzeju.

Tieši Liepājas Simfoniskais orķestris diriģenta Imanta Rešņa vadībā pirmie Latvijā atskaņoja Imanta Kalniņa Ceturtās simfonijas oriģinālversiju. Solistes lomā bija mecosoprāns Ieva Parša, bet bungu solo uzticēts Vilnim Krieviņam. "Klasikā" klausāmais ieraksts veikts 2009. gadā Lielajā ģildē.

"Šī simfonija savulaik – pirms gandrīz četrdesmit gadiem – piedzima kā brīnums, un laika ritumā savu brīnumaino burvestību ir saglabājusi tikpat svaigu un vienreizēju. Tai nekā nespēja padarīt vara, aizliedzot 4. daļu izpildīt ar kaislīgo un mīlestības apdvesto Kellijas Čerijas dzeju, tai nekā nespēj padarīt krīze, tai nekā nespēs padarīt laiks,” uzsver diriģents Imants Resnis.