Piedāvājam noklausīties Rudens kamermūzikas festivāla koncertu „Nakts sarunas” jeb sonāšu vakaru, kas Spīķeru koncertzālē notika 17. oktobrī. Klarnetists Guntis Kuzma un pianiste Agnese Egliņa koncertaprogrammas 1. daļā atskaņojot Mečislava Veinberga un Marinas Gribinčikas Klarnetes sonātes, bet otrajā – amerikāņu klarnetistam Erikam Mandatam veltītās Pētera Plakida „Nakts sarunas” klarnetei un klavierēm, Leras Auerbahas un Žibokles Martinaitītes klavierdarbus un pirmatskaņojot Andra Dzenīša Sonāti klarnetei.  Bet sarunas tovakar risinājās ne tikai mūzikā. Izmantojot iespēju, ka klausītāju vidū bija arī abu Latvijā dzimušo skaņdarbu autori – Marina Gribinčika un Andris Dzenītis,  arī viņi, pianistes Agneses Egliņas uzvedināti,  tika iesaistīti koncerta norisē ar skaņdarbu radīšanas atmiņām, asprātīgām replikām un draudzīgu domapmaiņu.

Radio ieraksta skaņu režisors – Guntars Poplavskis.   

Programmā:
Mečislavs Veinbergs Sonāte klarnetei un klavierēm,
Marina Gribinčika Sonāte klarnetei un klavierēm,
Pēteris Plakidis "Nakts sarunas" klarnetei un klavierēm
Lera Auerbaha "Dialogs", "Jautājums" un "Lūgšana" klavierēm no cikla "Bērnības ainiņas"
Žibokle Martinaitīte Togetherness ("Kopābūšana") klavierēm no cikla Heights and Depths of Love ("Mīlestības virsotnes un dzīles")
Andris Dzenītis Sonāte klarnetei "Spoguļos" (pirmatskaņojums).

Andris Dzenītis par jaundarbu: “Vēsturiski sonātes formas īpatnība ir kontrasts, sadursme un tās atrisinājums, transformācija. Savā sonātē uz šo paradigmu lūkojos ar variantu principa starpniecību, divās daļās, it kā spoguļos, spoguļojot vienu un to pašu attēlu no dažādiem rakursiem. Izmantotais materiāls (ainava) ir atšķirīga, taču paustais, lai arī temperamentos dažāds, rezultātā ir līdzīgs. Abās daļās materiāls skaņkārtiski no diatoniska pakāpeniski pārveidojas hromatiski sabiezinātā, bet negaidītas transformācijas rezultātā nonāk atpakaļ pie sākotnējā. Pirmajā daļā diatonika ir tikpat temperamentīga un spēkpilna kā saasināts tās variants, nonākot negaidīti meditatīvā, aizmiglotā klavieru solo. Otrajā daļā trausla, romantizēta skaidrība, ar izvērsta klarnetes solo palīdzību lēni pārtop skarbā, it kā negribētā sakāpinātības triumfā, lai izgarotu tvanošā, nevainīgā rīta rasā. Šīs ir divas ainavas par cilvēku bez dabas un dabu bez cilvēka.

Sonāte veltīta manam ilggadējam sadarbības partnerim mūzikā, klarnetistam Guntim Kuzmam."