1. augustā koncertzālē "Latvija" koncertu sniedza mūziķi no Vācijas - Džons Kamīls Farā, Gregors Švellenbahs, Erols Zarps, Daniels Brands, Pauls Friks un Kajs Šūmahers. 

Koncertā izskanēja mākslinieku autormūzika, kā arī ievērojamā amerikāņu komponista Stīva Reiha opuss Six Pianos jeb "Mūzika sešām klavierēm", kas "Klasikas" vilnī piedzīvo pirmatskaņojumu.

Tiesa gan, radioviļņos atskaņojam ierakstu no īpaši veidotā albuma, kuru mūziķi ieskaņojuši mazliet citā sastāvā: muzicē Gregors Švellenbahs (Gregor Schwellenbach), Džons Kamils Farā (John Kammel Farh), Erols Zarps (Erol Sarp), Daniels Brands (Daniel Brandt), Pauls Friks (Paul Frick), Lukass Vogels (Lukas Vogel) un Hauška (Hauschka).

Six Pianos ir pazīstamā amerikāņu komponista Stīva Reiha 1973. gadā radītais darbs sešiem flīģeļiem. Komponēts laikā starp “Bungošanu” un “18 mūziķiem”, sākotnēji tas ticis iecerēts ar nosaukumu “Klavieru veikals”. Proti, autora ideja bija, ka to varētu atskaņot, muzicējot ar visām kādā mūzikas instrumentu veikalā atrodamajām klavierēm. Skaņdarbs atbilst “uz iepakojuma” minētajam – to izpilda seši pianisti pie sešiem flīģeļiem, atskaņojot vienu otram pāri klātus, šķietami vienkāršus motīvus un variācijas. Notiek attīstība, taču tik lokanā un hipnotizējošā veidā, ka skaņdarba izskaņā ir skaidrs – viss ir citādi, taču mainījies nav nekas.

1. augustā Reiha monolīto kompozīciju Signe Lagzdiņa noklausījās Ventspils koncertzālē "Latvija" kopā ar interneta žurnāla "Satori" rīkotās kultūrekskursijas dalībniekiem, sakot sirsnīgu paldies "Satori" komandai par iespēju tikties ar Gregoru Švellenbahu nelielā sarunā!
 

***

Gregors Švellenbahs: Katrs esam atšķirīgi, bet vienlīdz vērtīgi

Gregors Švellenbahs: Esmu uzaudzis ar popmūziku un, kad pirmo reizi atklāju Stīvu Reihu, radās sajūta, ka uzreiz saprotu viņa mūzikas valodu. Tāpat kā popmūzika un tehno, Stīva Reiha mūzika iedvesmojusies no afrikāņu mūzikas. Ja uzaugot aizraujies ar popmūziku, bet tai pat laikā esi klasiski skolots pianists, ar Stīvu Reihu šī kombinācija automātiski savienojas.

Kad atklāju Reihu, un tas notika apmēram 16 gadu vecumā, uzreiz sajutu, ka tā ir mana mūzika. Vēlāk sapratu, ka daudziem manas paaudzes pianistiem ir tieši tāpat. Tā radās sajūta, ka vēlos Stīvu Reihu spēlēt kopā tieši ar viņiem.

Signe Lagzdiņa: Kādas ir īpašās personības iezīmes, kas nepieciešamas, lai seši pianisti varētu šo skaņdarbu nospēlēt?

Gregors Švellenbahs: Tā ir īpaša liela. Daudzus sev pazīstamus pianistus, pat draugus, šajā savienībā negribēju iesaistīt. Lieta tāda, ka šajā skaņdarbā katrs ir vienādās lomās ar otru. Bieži solo pianisti pieraduši būt egocentriski, bet šeit tas nestrādātu. Protams, mums katram ir savs mākslinieka ego, bet mēs nedrīkstam just un domāt, ka viens ir īpašāks par otru. Svarīgi saprast, ka katrs esam atšķirīgi, bet vienlīdz vērtīgi. Izvēlējos pianistus, kuri ir individuāli savās izpausmēs, bet respektē viens otru, mēs cienām un mums patīk, ko katrs no mums dara, nejūtamies kā konkurenti.

Jebkāda sāncensība traucētu.

Tāpēc koncerta pirmajā daļā Venstpilī mēs vispirms iepazīstinājām, ar ko katrs mēs individuāli nodarbojamies, tas ir atšķirīgi, bet var līdzās pastāvēt ļoti labi. Ar mūsu kompozīcijām ir ļoti līdzīgi kā ar Stīva Reiha skaņdarbu - katra nots ir pierakstīta, tā nav improvizēta mūzika, bet brīvība ir tajā, cik gari to vēlamies izvērst. Stīva Reiha skaņdarbā zinām, katru noti, kas sekos, bet mūsu pārziņā ir tas, vai vēlamies to izvērst garāku vai īsāku. Notīs pierakstīts, ka šo takti var atkārtot četras līdz desmit reizes, un katru reizi, kad spēlējam – izvēlamies. Te ir maza vieta spontanitātei, kas ir pavisam citādāk kā Terija Railija skaņdarbā – Railija skaņdarbi ir tik brīvi, it kā ar spēles noteikumiem, - lūk te ir piecas notis un dodies spēlēt. Stīvs Reihs ir konstruēts citādāk.

Kad klausāmies Stīva Reiha mūziku, ir ļoti daudz iespēju, kurp var doties prāts – vari koncentrēties uz katru muzikālo paternu, bet vari arī ļauties savai domu plūsmai. Kāda ir jūsu klausīšanās pieeja?

Zinu daudzus ceļus, kā var klausīties, un man tie patīk, bet, kad spēlēju pats, tas ir bīstami. Piemēram, pirmajās uzstāšanās reizēs ir bīstami pazaudēties partitūrā, mums jāspēj katrā brīdī pateikt, kurā taktī esam - piemēram, šobrīd esam 2025 taktī… Neskatoties uz to, mūsu prāts, atskaņojot šo mūziku, spēj aizlidot pie domām par mūsu bērnību, bet tas ir bīstami. Nepieciešams ļoti daudz praktizēties. Ar Six Pianos esam kādus desmit koncertus nospēlējuši, un ar katru reizi nošu materiālu pārzini arvien labāk un labāk, un, manuprāt, perfekts stāvoklis būtu tas, ka pat nedomājot tu zini, kurā partitūras vietā atrodies: tas ir tāpat kā atrodoties savā dzīvoklī - pat ja ir tumšs, tu zini, kur atrodas tualete, pat ja par to nepiedomā – vienkārši zini... Tas ir mūsu mērķis, kur vēlamies nonākt, atskaņojot šo mūziku – lai varam kopā sapņot, bet vienmēr zinām, kur esam.

Mums visiem sešiem jābūt ļoti labai saskaņai, jāelpo vienoti un ar maziem acu skatiem jāsaprotas.

Koncertā esam tālu viens no otra, un nemaz nevar precīzi sadzirdēt citas klavieres, bet mums ir jāsajūt tas, ko otrs pie klavierēm dara. Šo skaņdarbu ir arī sarežģīti mēģināt kopā, jo ir diezgan grūti atrast telpu ar sešām klavierēm…

Vai dodaties uz kādiem mūzikas veikaliem saspēlēties?

Jā, esam gājuši...

Vai zināt šo skaņdarbu no galvas?

Ne gluži, mums priekšā ir partitūra. Pirms dažām nedēļām es pazaudēju savas notis, šķiet, atstāju tās iepriekšējā koncertvietā, un tad aizdomājos par to, vai varu nospēlēt to no galvas - izrādās, ka varu, bet baidos, ka tas radītu nedrošības sajūtu; nevēlos, lai nepārtraukti jāsatraucas, vai neesmu kādu takti nejauši izlaidis, tāpēc labprātāk izvēlos drošību. Esmu pats pārrakstījis savas notis. Tā ka mums visiem notis ir priekšā, bet tas nenozīmē, ka nepārtraukti tajās skatāmies, dažreiz tas ir tikai īss acu mirklis, tajās ieskatoties.

Kā bija ierakstīt šo skaņdarbu studijā?

Tieši ieraksts bija iemesls, kāpēc mēs šo darām. Pirmā mana ideja bija ierakstīt šo darbu, un kad iedziļinājos partitūrā, ieraudzīju, ka šis darbs komponēts kā elektroniskās mūzikas skaņdarbs, pa skaņu celiņiem. Līdz ar to, iedomājos, ka varam skaņdarbu nerakstīt kopā, vienā telpā, bet katrs atsevišķi. Parasti, piemēram, stīgu kvartets nekad netiktu ierakstīts atsevišķi, katrs instruments, tas pilnībā izbojātu atmosfēru, bet šajā gadījumā šī pieeja kalpo labi.

Pats spēlēju klavieres nr1, kad to ierakstīju, aizsūtīju kolēģim „klavierēm nr2” , viņš klausoties austiņā ierakstīja savu daļu un sūtīja nākamajam, un tā mēs to apaudzējām, nebūdami vienā vietā. Kad visas partijas bija ierakstītas, es veicu rediģēšanas darbus, kas bija diezgan komplicēti. Katrs te varēja izmantot savas klavieres, ar kurām saradis.. un mums katram ir arī sava skaņa, arī mikrofonus esam raduši novietot atšķirīgi, lai panāktu sev vēlamo skanējumu… un vēlējos, lai šajā ierakstā satiekas šie atšķirīgie skaņveides meklējumi.

Tikai pēc ieraksta nolēmu, ka varam sniegt arī koncertus.

No vienas puses šo bija vienkārši ierakstīt, bet jautājums – vai jums patīk ieraksts? No 70. gadiem saglabājies paša Stīva Reiha ieraksts, tam ir pavisam cits skanējums, tur visi pianisti spēlēja kopā, vienā telpā, var dzirdēt daudz lielāku reverberāciju, bet mūsu ierakstam ir pavisam cita noskaņa - esam iedvesmojušies no elektroniskās mūzikas, tāpēc mūsu ieraksts ir ļoti tīrs, precīzs un sauss. Tā ir cita pieeja, manuprāt, moderna pieeja. Šādi nebūtu iespējams radīt ierakstu 70. gados, bet šobrīd tā ir ierasta prakse. Es arī domāju par to, lai šis ieraksts savā skanējumā atšķirtos no tā, kas jau eksistē.

Šim skaņdarbam ir kādi četri vai pieci ieraksti, un pirmo, kur Stīvs Reihs spēlē pats, vērtēju ļoti augstu. Manuprāt, jēga radīt citu ierakstu ir tikai tad, ja tas skan citādi.

Šeit tam ir mūsu pienesums ar elektroniskās mūzikas iedvesmu, datorrediģēšanu un mūsdienu elpu.

***

Pēc sarunas klausāmies arī otru skaņdarbu, kas līdz ar Stīva Reiha kompozīciju iekļauts albumā - tas ir Terija Railija darbs Keyboard Study #1, kuru atskaņo Gregors Švellenbahs, bet efektus nodrošina Lukass Fogels.

Kā raksta laikraksts The Guardian, Railija instrumentālā virtuozitāte un kompozicionālā iztēle ir vārti globālās muzikālās apziņas izpētē. "Izbaudiet savu ceļojumu Railija pasaulē – vienkārši ticiet bārdai!"