Trio Tresensus – Līga Griķe (kokle), Aigars Raumanis (saksofons) un Uģis Upenieks (perkusijas) –, Madara Ozoliņa (klarnete), Jorens Daugulis, Reinis Rabenau (elektronika) un diriģents Artūrs Oskars Mitrevics festivāla "Latvijas Jaunās mūzikas dienas 2025" atklāšanas koncertā 7. maijā Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē

Šī koncerta centrālā personība ir Veronika Strēlerte (1912-1995) – dzejniece, esejiste, trimdas intelektuāle, spilgta kultūras domātāja, kas savos rakstos un dzejā iemiesoja eksistenciālu plašumu un izpratni par mākslas spēku. Strēlerte sevi pieteica 30. gadu otrajā pusē Latvijas brīvvalstī, taču mūža lielāko daļu aizvadīja trimdā Zviedrijā. Strēlertes dzejai raksturīga formas izkoptība un precizitāte, lakonisms un stila izjūta, arī refleksijas par dzīves skaistumu un īslaicību, likteņa nolemtību un cilvēka stoicismu, indivīda un tautas likteņa saistību... Līdztekus dzejai tapuši arī tulkojumi no franču, itāļu un vēl citām valodām, recenzijas, kultūrfilozofiskas apceres, esejas...

Gunars Saliņš viņas valodu nodēvējis par “dzīļainu”, vēl citi norādījuši, ka Strēlertes simbolu cauraustajai un šķietami klusinātajai izteiksmei piemīt tāda jauda, kas spētu darbināt veselu elektrostaciju!

Šis vakars iezīmēja festivāla pirmo sadarbību ar Latvijas vadošajiem analogo sintezatoru ražotājiem Erica Synths, kuri diviem no šīvakara jaundarbu autoriem pirmoreiz dāvāja iespēju strādāt rezidencē Ķīpsalā, lai atklātu pavisam jaunas skaņu teritorijas.

Programmā:

Elizabete Beāte Rudzinska "Atmošanās"
Aleksandrs Avramecs "Starp atmiņas spoguļiem" (pirmatskaņojums)
Santa Bušs "Mēness upes gaismas tuksnešu pusvārdos" (pirmatskaņojums)
Marita Semjonova "Laivā" (pirmatskaņojums)
Jānis Petraškevičs "Dārza nakts" (pirmatskaņojums)
Anna Veismane "Tresensus tējnīcā"


Elizabetes Beātes Rudzinskas darbs “Atmošanās” ir 2017. gadā rakstīta kompozīcija, veltīta tolaik jauntapušajam Trio Tresensus. Ciešas sadarbības rezultātā tapušajā opusā autore apspēlē ideju par “viļņveidīga materiāla izaugsmi līdz raibai kulminācijai, kas pēcāk noplok – kā tik daudzi
dabā mītošie procesi.”

Aleksandrs Avramecs: “Skaņdarba “Starp atmiņas spoguļiem” kodolā ir atmiņa – mūzikas atmiņa par sevi.
Katrs kompozīcijas posms satur sevī elementus no iepriekšējiem, un ar katro nākamo posmu šis uzkrājums palielinās, kā ripojošs akmens, kas aplīp ar sūnām. Mūzika vienlaicīgi meklē ceļu uz priekšu un atgriežas pie bijušā, kas ar laiku ir pārvērties. Mazliet ironiskā kārtā, šī ideja ir guvusi jaunu nozīmes slāni man, jo skaņdarbs tapa pirms trim gadiem (lai gan šķiet vēl senāk) un man nācās ieskatīties vairākos atmiņas spoguļos, lai atgrieztos pie savām tālaika domām. Par laimi, mūzikai ir pašai savs laika plūdums.”

Santa Bušs: “Sākot domāt par Veronikas Strēlertes iedvesmotu skaņdarbu, vispirms pārlapoju viņas kopotos rakstus. To trīs sējumos līdztekus dzejai un vārsmu tulkojumiem rodamas arī Strēlertes recenzijas un esejas, raksti par literatūru un kultūrfilozofiskas apceres, kā arī vēstules – gan pavisam privātas, gan rakstītas tālaika latviešu kultūras ziedam. Lapu pēc lapas pieķēros domai par rakstīšanu kā darbību un nepieciešamību, arī kā komunikācijas līdzekli un pašizteiksmi.

No viņas iespaidīgā kulturālā mantojuma šoreiz tuvāk pieskarties nolēmu tieši dzejai, kas saista ar savu sakāpināto tēlainību un izteikto lakonismu, noslēpumaino intimitāti un balansēšanu starp nepastarpinātu tiešumu un abstrakciju.

Konceptuāli arī atspēros no mēģinājuma izvilkt esenci no visiem sešiem Veronikas Strēlertes dzejas krājumiem. Katrs no tiem ir ar savu tematiku un tēlu pasauli, vienlaikus iezīmējoties arī noteiktu motīvu tiltiem. Sintezatora partijā šīs sešas identitātes pakāpeniski pārplūst viena otrā, veidojot kopējo opusa ietvaru, kamēr instrumentālās līnijas secīgi pārlapo visus Strēlertes krājumos iekļautos dzejoļus, katram no tiem veidojot mikroskopiskus skaņportretus. Līdz ar to veidojas seši pamatposmi, balsīti uz sešiem Strēlertes krājumiem: “Vienkārši vārdi” (1937), “Lietus lāse” (1940), “Mēness upe” (1945), “Gaismas tuksneši” (1951), “Žēlastības gadi” (1961) un “Pusvārdiem” (1982). Pirmos divus krājumus dzejniece rakstījusi Latvijā, pārējos – jau trimdā, un ar katru no tiem pieaug arī starplaiku “klusēšanas periods”. Zīmīgi, ka darbu pie kompozīcijas pabeidzu Gotlandē. Šīs salas saviļņojošās dabas un iespaidīgās arhitektūras atskaņas jūtamas jau pirmajā Strēlertes krājumā. Otrreiz viņa šeit ierodas ne vairs kā mīlas spārnota ceļotāja, bet gan bēgle laivā no Liepājas, krastā izkāpjot 1945. gada 10. maijā un turpmāko dzīvi pavadot Zviedrijā, lielākoties Stokholmā, kur 1995. gada 6. maijā viņa arī aiziet mūžībā. Ap maiju ir bijušas arī abas Veronikas laulības, kas savukārt šim mēnesim viņas dzīvē piešķir balansējoši gaišu noskaņu. Šīs nianses manā skaņdarbā atbalsojas caur Gotlandē sakņoto tautasdziesmu Uti vår hage (“Mūsu pļavā”), ko zina katrs zviedrs un jo īpaši bieži skandē ar šo laiku asociētajā ugunskuru izgaismotajā Valpurģu naktī. Skaņdarba nosaukums “Mēness upes gaismas tuksnešu pusvārdos” tiecas sapludināt Strēlertes dzejas krājumu vadmotīvus un viņas valodas savdabību. Interesanti, ka arī Erica Synths laipni atvēlētais modulārais sintezators ir nodēvēts par Moon Modular 5U – un šī “elektroniskā mēness” skanējumā ir arī kas no kosmosa, dedzinošas gaismas, tuksneša vēja svelmes un pusvārdiem – jo līdz galam nekad nevar paredzēt, ko šis kolorītais milzis pateiks".

Marita Semjonova: “Trio Tresensus veltītais skaņdarbs “Laivā” tapis, iedvesmojoties no tāda pat nosaukuma Veronikas Strēlertes dzejoļa. Tajā atklājas rotaļīga dabas kustība – niedru šūpošanās, vēja glāsti, ūdens virsmas spēles, tomēr šajā mierīgajā, idilliskajā ainavā jūtama arī noslēpumainības pieskaņa.

Mūzikā šī daudzslāņainība izpaužas vieglās harmoniskās krāsās, kuras vietām nomaina zemākas, asākas skaņas – tāda kā šūpošanās starp vieglumu un tumsu. Skaņas pietuvojas, atkāpjas, atgriežas pārveidotas, gluži kā sudraba spuras, kas mirgo ūdens dzīlēs.”

Par kompozīciju “Dārza nakts” saksofonam, sitaminstrumentiem, koklei un Steampipe ar EWI kontrolieri (2024/25) Jānis Petraškevičs raksta: “Kā atzīmējusi literatūrkritiķe Ofēlija Sproģere, Veronika Strēlerte savā dzejā alkst iekļūt visdziļākajos dabas noslēpumos. Piemēram, dzejolī “Dārza nakts” no krājuma “Vienkārši vārdi” lasām: “Nakts, es tev roku iedodu kā draugam, Ar tevi paliekot līdz pašam rītam, Es gribu dzirdēt bērzu lapas krītam, Es gribu noklausīties puķu saknes augam, Es tavos noslēpumos gribu iekšā kļūt.” Veronikas Strēlertes spēja sadzirdēt dabas norises nakts klusumā un trokšņos iedvesmojušas kompozīciju, kuras spilgtākais pavediens ir saksofons. Ap to musturu veido sitaminstrumentu, kokles un Steampipe tembri. Steampipe partija izstrādāta Erica Synths rezidencē Ķīpsalā, un skaņdarbs veltīts Ģirtam Ozoliņam – Erica Synths dibinātājam, kuram pateicos par nesavtību un atsaucību, kā arī iedvesmojošo rezidences atmosfēru.”

Anna Veismane:  “Skaņdarbs “Tresensus tējnīcā” rakstīts pērn, iedvesmojoties no Linarda Tauna dzeju krājuma “Mūžīgais mākonis” (1958, apgāds “Ziemeļblāzma”, Zviedrija) un īpaši dzejoļa “Tējnīca”. Smalkas vārdu spēles, tēli un noskaņa palīdzēja uzburt krāsainu un ilustratīvu mūzikas telpu. Tieši telpu, jo tā ir trio “Tresensus tējnīca”, kurā, citējot Taunu, “Dzeltenā tējnīcā, kur pa logiem Telpā kāpj stādi. Tējnīca bija apstādinājusi laiku – Tas garšoja kā labs siers. (…) Nagu laka un tauki, lentas meiteņu bizēs, izjaukti pulksteņi. Kaķa aste, balderiāns, Āra zaļums, palagu baltums, puķu podi, vējš, Rūsa un piens, garaiņi, bruģis Un vecākās māsas Lūpu krāsas.”