11. maijā koncertzālē "Cēsis" Valsts kadēmiskais koris "Latvija" un pianists Reinis Zariņš diriģenta Māra Sirmā vadībā klausītājiem ļāva izdzīvot īpašu notikumu divās daļās, kur pirmajā Olivjē Mesiāns mijās ar Džonu Taveneru, bet otrajā tika pirmatskaņota Ērika Ešenvalda simfonija klavierēm un korim "Vēstules".

Dažas piezīmes uz Reiņa Zariņa nošu lapām

"Koncerta otrajā daļā skanēs Ērika Ešenvalda "Vēstules". Ar to mēs sākām un no tā izrietēja viss pārējais. Bet pirmajai daļai Ēriks mums ieteica apsvērt Olivjē Mesiānu. Ēriks zina, ka man Mesiāns tuvs. Es zinu, kāpēc tuvs. Krāsu dēļ (jo man piemīt arī krāsu dzirde, un Mesiāna krāsas man šķiet satriecošas), uzbūves dēļ (dažāda izmēra un materiāla ķieģelīši līdzās cits citam, taču kopā skaista māja), teoloģijas dēļ (ar mūzikas vārdiem censties izteikt neizsakāmo.) Un putnu dēļ - Mesiāns bija ornitologs, tāpēc viņa putni izklausās pēc putniem, lai arī neikdienišķiem.

Bet es izdomāju, ka Mesiāns jāsaved ar Džonu Taveneru, jo viņiem būtu, par ko parunāt, un Māris Sirmais piekrita.

Nevaru aizmirst Tavenera vizīti Rīgā, kad Svētā Pētera baznīcā Valsts Akadēmiskais koris "Latvija" (un milzum daudz instrumentālistu) atskaņoja viņa "Krišanu un Augšāmcelšanos" un kalsnais, trauslais autors pēc tam gāja klanīties. Vēlāk Taveners mūsu korim "Kamēr…" uzrakstīja dziesmu par Dievu "Mūžīgā saule".

Tavenera "Jēru" es mīlu, kopš Sorentino savā "Lielajā skaistumā" to rādīja mums kā šķīstuma simbolu, un "Dziesma Atēnai" daudziem ir atvadas no princeses Diānas. Un šīs trīs dziesmas kopā saista dzīvības vēsti – lai bēru dziesma būtu mūžības cerības dziesma visu sauļu Radītāja priekšā, ir vajadzīgs Jērs. To es tikai tagad pamanīju.

Taču tas nevar būt viss. Jo arī es gribu spēlēt Taveneru, un koris grib dziedāt Mesiānu. Un satikties, saskarties mums nebūs lemts? Neviena darba korim un klavierēm kopā? Atcerējos Tavenera apjomīgo klavierdarbu "Uzklausiet" – meditāciju 6 epizodēs par Lieldienu notikumiem. 4. Epizodē, kas mēģina uzgleznot Augšāmcelšanos, Taveners kā refrēnu atkal un atkal citē pats savu frāzi, kuru viņš atkārtoti izmantojis arī vairākos kora darbos, dažreiz ar vārdiem "aleluja" vai "augšāmcēlies". Kad vien es šo skaņdarbu spēlēju, es pie sevis sapņoju, ka šo refrēnu patiešām dziedātu īsts koris, arvien pieaugošā spēkā, pārņemot, aizskalojot visu, ka man nebūtu tikai jācenšas šo spēku imitēt. Šodien šis sapnis ir piepildījies!

Un arī korim ir ticis savs Mesiāns – lēnā daļa no "Kvarteta Laika galam", kas rakstīta čellam un klavierēm, taču pārveidota apstulbinoši skaistā versijā korim a cappella ar paša Mesiāna tekstu. Bet es uz vienu brīdi arī šeit pasoļošu ar kori kopā. Un tā mēs būsim satikušies."

Ērika Ešenvalda simfonija „Vēstules”. Simfonijas forma ir neparasta un oriģināla – pianists lasa vēstules, kuru autores ir mātes, sievas, māsas, meitas, jaunietes un sirmgalves; vēstules ir daudzšķautņainas un iemieso sevī sievietes redzējumu par dzīvi, par sapņiem, par ilgām pēc mīlestības, par sadzīves rūpēm un pārlaicīgo, par reakciju uz iekšējiem un ārējiem impulsiem.

Ēriks Ešenvalds

"Aizkadrā paliek pats galvenais, tās ir Latvijas dzejnieces. Viņu tekstus, viņu dzejas rindas, viņu prozu fragmentus es esmu atlasījis, jo tie mani ir ļoti uzrunājuši. Martuževa, Zandere, Belševica, Aspazija… Varētu turpināt un turpināt. 10 vēstules. Es to redzu tā, it kā viņas rakstītu Reinim Zariņam, brīnišķīgajam pianistam. Viņas ir uzrakstījušas vēstules, un viņš pie klavierēm sēž un lasa – ne jau burtiskā nozīmē lasa, bet viņš par vēstuļu tekstiem reflektē caur savu klavierspēli," sarunā ar Rūtu Paulu teic Ēriks Ešenvalds.

Savukārt koris šajā muzikālajā kompozīcijā ir kā simfoniskais orķestris, kurš skatuves dziļumā neizgaismots sēž un veido harmonijas audeklu. Pianists tikmēr reflektē par prieku, par laimi, par domīgumu, par visu, kas dzejā ir iekšā.

"Tas ir muzikāls vēstījums, kurā ir divas personas – dzejniece un pianists. Viņas raksta, viņš lasa, un viņš tās sajūtas uzbur savā klavierspēlē. Es pie šī darba veicu diezgan lielu pētniecisku darbu, jo atskaņojuma laikā ieaudīsies arī kādi fragmenti no pašu dzejnieču balsīm," atklāj komponists.

Viņš atzīst, ka ar ļoti lielu bijību lasījis visas tās dzejas rindas, kas viņu uzrunājušas, jo sapratis, ka par katru no dzejniecēm pašām varētu pa simfonijai uzrakstīt – ar milzīgu cieņu, ar milzīgu pateicību par to, cik mūsu tautai daudz ir devušas rakstnieces un dzejnieces. "Viņas mani iedvesmoja. (..) Es smeļos ticību dzejnieču teiktajā šajā kvazi simfonijā. Grūti laiki, bet es ticu nākotnei – labākai nākotnei," uzsver Ēriks Ešenvalds.

"