31. oktobra vakarā Rīgas Kongresu namā koncertā "LNSO, Glāss un Bartoks" Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris muzicēja franču maestro Žiljēna Masmondē vadībā, bet solisti bija vijolniece Elīna Bukša un čellists Kristaps Bergs. Laiks pienācis šo koncertu klausīties ierakstā! Radio ieskaņojuma skaņu režisors – Guntars Poplavskis.

Programmā:

Filips Glāss – Koncerts vijolei, čellam un orķestrim.
Bēla Bartoks – Baletsvīta "Brīnišķīgais Mandarīns"

Filipa Glāsa dubultkoncerts vijolei un čellam ar orķestri sakomponēts 2010. gadā pēc Nīderlandes Dejas teātra pasūtījuma kā mūzika baletam "Gulbja dziesma", un gan Elīnai Bukšai, gan Kristapam Bergam repertuārā šis ir jauns opuss.

Tikām Bēlas Bartoka slavenākais balets "Brīnišķīgais mandarīns" sava provokatīvā un "amorālā" sižeta dēļ pirmizrādi piedzīvoja nevis komponista dzimtenē Ungārijā, bet gan Ķelnē... Mandarīns šajā baletstāstā nav vis citrusaugs, bet gan dzīva cilvēciska būtne Mandarīns, ko kāda prostitūta ievilina slazdā, lai aplaupītu.

Koncerta programmiņā Svjatoslavs Ustenko raksta šādus vārdus: "Jau sākot ar pirmajām taktīm, Bartoks glezno trokšņainas un naidīgas pilsētas ainu, kurā dzirdama ratu rīboņa, mašīnu signāli un simttūkstoš cilvēku balsis – ātri, robusti, pēkšņi akordi uz nebeidzamas kustības fona. Pēc tik nepatīkamas ainavas mēs pārvietojamies uz kādu mazu ielu, kurā atrodas klaidoņu mītne; starp tiem norit strīds par naudu (dzirdamas agresīvas stīgu pasāžas). Viens no klaidoņiem liek meitenei nākt pie loga un pievilināt garāmgājējus (šeit metālpūšaminstrumentu saucieni); negribēdama, viņa tomēr padodas –, un sākas pavedināšanas spēle. Klarnetes solo posms ar koķetējošām intonācijām pievilina pirmo upuri – veci, kura baigo izskatu mūzikā akcentē metāla pūšaminstrumentu glissando. Seko meitenes deja (smeldzīgā oboja un angļu rags), bet vecis kļūst arvien nepacietīgāks, darbība intensifcējas, līdz ienāk meitenes sabiedrotie un veci aplaupa (deju aprauj sinkopēti orķestra akordi un lejupejošs gājiens orķestra tutti). Meitene atgriežas pie loga "medīt"; viņai paveicas, un nāk otrais upuris – jauneklis. Viņš kautrējas, tā tēls muzikāli tiek zīmēts daudz maigāks, sākumā ar fagotu un vēlāk – flautu un vijoļu – šūpojošu melodiju. Bet jauneklis kļūst drošāks, ko dzirdam arī mūzikā, līdz atkal parādās klaidoņi un nozog viņa pēdējo naudu. Trešo reizi ejot pie loga, meitene pamana kādu dīvainu figūru. Viņa satraucas – klarneti pārtrauc trompešu tēma, bet stīgu un koka pūšamajos instrumentos iezogas tāda kā panika. Beidzot parādās neparasts viesis – Mandarīns; viņa mēmais un izbrīna pilnais skatiens liek meitenei apmulst, ko izcili parāda orķestra tremolo uz metāla pūšaminstrumentu fona. Viņa sāk nesteidzīgu, koķetu deju, kurā ir dzirdamas gan elegantas koka pūšaminstrumentu frāzes, gan stīgu nopūtas, gan vulgāra trompešu uzmākšanās. Tikai orķestra steidzīgā dziņa uz priekšu (un laupītāju iebrukums) aprauj mistisko valdzinājumu, bet Mandarīns vairs negrib izlaist meiteni no savām skavām. Iestājas haoss: Mandarīns seko meitenei, viņa mūk prom, laupītāji dzenas pakaļ Mandarīnam, un orķestris skrien līdzi visiem, ne uz mirkli nepārtraucot spriedzi. Viss beidzas pēkšņi, ar triju akordu bliezieniem – laupītāji nodur Mandarīnam ar dunci."

Bēlas Bartoka baletsvītas 1. daļa ir Priekškara pacelšanās, seko Pirmā ievilināšanas spēle, tad Otrā ievilināšanas spēle un Trešā ievilināšanas spēle – Mandarīna parādīšanās. Svītas turpinājums – Meitenes deja un noslēgums jeb Pakaļdzīšanās – no slēpņa izlec klaidoņi.