23. oktobrī JVLMA Lielajā zālē izskanēja koncerts Fagotto vs. Sinfonia Concertante, kurā kopā ar kamerorķestri Sinfonia Concertante stājās fagotists Edgars Karpenskis-Allažs, kurš studē Amsterdamas konservatorijas maģistrantūrā Nīderlandē, un diriģents Jēkabs Krists Kalniņš, kurš diriģēšanas prasmes pilnveido Latvijas Mūzikas akadēmijas maģistrantūrā.

Programmā ietverti četri skaņdarbi, no kuriem trijos solo uzticēts fagotam. Pirmatskaņojumu piedzīvoja Vinetas Līces Koncertskaņdarbs fagotam ar stīgu orķestri “Jūras vēja dziesma”. Latvijā pirmoreiz izskanēja arī Tālivalda Ķeniņa Sekstets fagotam un stīgām un nīderlandiešu komponista Kēsa Olthausa (Kees Olthuis) Kapričo fagotam un stīgām. Koncerta programmā iekļauta arī Romualda Kalsona Pirmā simfonijasa kamerorķestrim.

““Jūras vēja dziesma” (2025) fagotam un stīgu orķestrim - vilinošā un reizēm biedējošā jūras maģija ir vienmēr saistījusi ar dažādām izjūtām: gan gaiši mierinošām, gan noslēpumaini trauksmainām.

Šīs noskaņas rosināja skaņdarba ieceri, kura tapšanu iedvesmoja atskaņotājmākslinieku - fagotista Edgara Karpenska-Allaža un kamerorķestra “Sinfonia Concertante” ieinteresētība,” par sava jaundarba tapšanu stāsta komponiste Vineta Līce.

“Tālivalda Ķeniņa Sekstets fagotam un stīgu kvintetam (1976) ir pārdomām un meklējumiem vīts skaņdarbs. Viendaļīgais skaņdarbs klausītāju ieved skaņu pasaulē, kurā straujš domu lidojums fūgu epizodēs mijās ar stopkadriem līdzīgiem mirkļiem, kuros laiks šķiet apstājies uz vietas, vientuļas fagota melodijas pavadījumā. Komponists neatturas nedz no jaunu instrumenta spēles tehniku izmantošanas, nedz no cilvēka balss iesaistīšanas muzikālajā procesā,” latviešu klasiķa darbu raksturo solists Edgars Karpenskis-Allažs un turpina: “Kēsa Olthausa skaņdarbs “Kapriho” jeb Kapričo (1997) rakstīts Amsterdamas “Concertgebouw” orķestra pirmajam fagotistam - argentīnietim Gustavo Nunjesam.

Lirisku vidusposmu, kurā solists deklamē savu muzikālo vēstījumu, ieskauj straujas, dejiskas un brīžiem pat akrobātiskas epizodes, kuras paver durvis klausītājam uz iedomātu pasauli, kurā mijas latīņamerikāņu deju ritmi ar  Šostakoviča muzikālo valodu.”

Romualda Kalsona Pirmā simfonija kamerorķestrim (1981) ir darbs, kas izcili demonstrē autora kā stilizācijas meistara un instrumentācijas lielmeistara prasmi stīgu orķestri skanējumu ietērpt daudzveidīgās un neparastās krāsās, tai pat laikā lieliski demonstrējot arī autoram tik ļoti raksturīgo ironiju un sarkasmu par pagātnes un tagadnes sazobes aktualitāti.