Atgriežamies Rīgas Domā 8. maija vakarā, kad Hermaņa Brauna fonda rīkotā koncertā izskanēja XX gadsimta britu komponista Bendžamina Britena "Kara rekviēms".  Atskaņojumā, kas tika veltīts Otrā pasaules kara beigu 80. gadadienai, piedalījās  170 dalībnieki. Poļu diriģenta Zbigņeva Gracas vadībā muzicēja Valsts akadēmiskais koris "Latvija", zēnu koris Ąžuoliukas (Lietuva), Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un izcili solisti: soprāns Inga Kalna, Vācijā dzīvojošais ukraiņu baritons Viktors Ruds un britu tenors Alans Kleitons.

„Kara rekviēmu” B. Britens sāka rakstīt 1961. gadā, un skaņdarba atskaņojums bija paredzēts atjaunotās Koventrijas katedrāles atklāšanai. Šis Koventrijas lielākais lepnums tika pilnībā sagrauta Otrā pasaules kara laikā. Novatoriskais šajā Britena sacerējumā bija sēru mesas kanonisko tekstu apvienojums ar angļu dzejnieka Vilfreda Ouena dzeju. Arī Vilfreds Ouens bija kara upuris – viņš gāja bojā 25 gadu vecumā Pirmā pasaules kara laikā 1918. gadā, tikai mēnesi pēc tam, kad tika apbalvots ar Kara krustu par varonību.

B. Britens veltīja savu „Kara rekviēmu” Otrā pasaules kara frontē bojā gājušo draugu piemiņai, epigrāfā liekot V. Ouena rindas: „Mana tēma ir karš un kara nožēla. Dzeja ir nožēlā… Viss, ko dzejnieks šodien iespēj, ir brīdināt…”

Rekviēma sešu daļu nosaukumi atbilst sēru mesas kanoniskajām daļām.                

Pirmajā daļā Requiem aeternam („Mūžīgo mieru dodi viņiem, Kungs…”) iekļautas dzejas rindas:

Kādi gan atvadu zvani tiem, kuriem jāmirst kā lopiem?

Vien lielgabali  zvērīgās dusmās,

Vien šautenes, gārdzoši stostoties,

Spēj steigā nobērt savus pātarus.

Otrajā daļā Dies irae („Dusmu diena, tā diena satrieks pasauli pelnos…”), kas balstīta uz kanonizējušos 13. gs. Svētā Fomas Čelanska tekstu, ir šādas rindas:

Taures dziedāja, darot skumju vakargaisu,

Tām citas atbildēja tā, ka žēli klausīties.

Zēnu balsis skanēja pie upes.

Tos ieaijāja miegs; un krēsla nu vientuļi skuma.

Rītdienas ēna gūlās pār viņiem.

Senā izmisuma balsis norima

Un, šīs ēnas klusinātas, iemiga.                          

Trešajā daļā Offertorium („Upurējums”) parādās dzejā likta Bībeles epizode, Ābrahamam upurējot Īzaku. Taču Vecajā Derībā izglābtā dēla vietā ir auns.

… Eņģelis no debesīm sauca uz viņu,

Teikdams: “Nepieliec roku šim zēnam,

Nenodari viņam neko. Lūk,

Auns, ragiem iepinies biezoknī;

Upurē Lepnības aunu.”

Taču vecais vīrs nokāva savu dēlu

Un līdzi ar viņu – pusi no Eiropas sēklas.

Ceturtās daļas Sanctus („Svēts ir tas Kungs…”) tekstā V. Ouenam pieder noslēguma epizode:

Vai pēc zibens spērieniem austrumos,

Pēc kaujas ratu – skaļo mākoņu – fanfarām,

Pēc Laika bungu dārdu apklušanas

Un ilgās atkāpšanās rietumos

Šais stāvos atgriezīsies dzīvība?

Vai tiešām Viņš uzvarēs nāvi un asaras nožāvēs?

Vai Dzīves tukšās dzīslas piepildīs ar jaunību

Un Vecumu nomazgās nemirstības ūdenī?

Kad jautāju to sirmam Vecumam, tas runā citādi:

“Man galvu noliecis ir sniega svars.”

Un, kad es, Zemei pieplacis, ieklausos, tā saka: 

“Mana ugunīgā sirds ir sarāvusies, sāp. Tā ir nāve.

Manas senās rētas netiks cildinātas, un

Jūra, manas titāniskās asaras, netiks izžāvēta.”

Piektā daļa Agnus Dei („Dieva Jērs”) sākas ar V. Ouena rindām:

Krustā sistais – aizvien tur, kur šķiras izdangātie ceļi.

Kaut ko no sava stāva šajā karā zaudējis ir arī Viņš,

Pēdējā daļa Libera me („Pasargā mani, Kungs, no mūžīgās nāves…”), noslēdzas bezcerīgi:

Šķita man, ka esmu izbēdzis no kaujas

Pa kādu dziļu, drūmu tuneli, kas cauri granītam

Ir izrakts sen, ko titāniski kari izvelvējuši.

Bet arī tur vaidēja vīri, kuriem bija grūti aizmigt, 

Kuri domām līdzi netika vai kuru nāve kavējās.

Kad centos viņus izprašņāt, kāds kājās pielēca

Un nekustīgām acīm skatījās ar žēlu atzinību,

Savas rokas paceldams, kā svētīdams.

Lielgabali nedārdēja, to stobri nevaidēja.

“Svešais draugs”, es teicu, “nav iemesla sērot”.

“Nav gan”, viņš atbildēja, “izņemot zaudētos gadus,

Bezcerību…”

Un vēl kāds vēsturisks fakts.

Lai pasvītrotu pret karu vērstā un uz tautu vienotību aicinošā skaņdarba nozīmi, komponists tajā ietvēris trīs solopartijas (soprānam, tenoram un baritonam) – dziedātājiem, kuri pārstāvētu trīs valstis. Par tiem bija jākļūst krievietei Gaļinai Višņevskai, anglim Pīteram Pīrsam un vācietim Dītriham Fišeram-Dīskavam. Diemžēl pēdējā brīdī padomijas varenie dziedātājai nedeva atļauju izbraukt no valsts, un Britena iecere palika neīstenota.

„Kara rekviēma” pirmatskaņojums, kurā Višņevskas vietā soprāna solo dziedāja Hetere Hārpere, notika 1962. gada 30. maijā – svinībās, kas bija veltītas atjaunotās Sv. Miķeļa katedrāles iesvētībām Koventrijā paša autora vadībā.